"Nav ko pinkšķēt, šis jau šodien ceturtais…." Par cilvēcību

Pirms dažām dienām mans bērns pārdzīvoja ārkārtīgi nepatīkamu, ticību labajam cilvēkos traumējošu notikumu. Ar draudzenēm, nākot no skolas, meitenes pie ceļa braucamās daļas atrada kaķēnu. Kas kaitēja lopiņam, nav skaidrs. Varbūt nobraukts, bet varbūt – slims. Nelaimes čupiņa paiet varēja tikai uz priekšķepiņām. 

Šķīstot asarām, tika zvanīt gan vecākiem, gan veterinārajām klīnikām, gan beigās arī pilsētas komunālpārvaldei. Vetārstus kaķēns neinteresēja, jo izārstēt jau nevarēšot, dārgi un bērniem nemaz nav naudas, tāpēc tika atsūtīts cits “glābējs”. 

Paņēma to kaķēnu aiz galvas, un iebāza polietilēna maisņā.  Dzīvs vai miris – tas šo komunālpārvaldes darbinieku neinteresēja.

Vizuāli nolaidies netīrs vīrelis uz sarusējuša velosipēda, kas paņēma to kaķēnu aiz galvas, un iebāza polietilēna maisņā.  Dzīvs vai miris – tas šo komunālpārvaldes darbinieku neinteresēja. Noraudājušamies bērniem vīrelis norūcis, ka neesot ko pinkšķēt, jo "Šis jau šodien ir ceturtais...(kaķēns)"

Visu vakaru meita raudāja. "Bet tā taču nevar...!"  Ko es varu pateikt? Tādi ir cilvēki… Kā šo situāciju skaidrotu jūs? 

Autore: Līga Brūvere, portāla mammamuntetiem.lv redaktore