Mammām. Un tētiem arī!

Par to, ka bērnu audzināšana vēl arvien tiek uzskatīta galvenokārt par mammas pienākumu, aizdomājos Latvijas neatkarības gadadienas koncertā dēla skolā. Pirmās klases skolēni ar vecākiem bija sagatavojuši tiešām brīnišķīgu priekšnesumu divās daļās: puikas dejoja ar tētiem, bet meitenes — ar mammām. Turklāt tā nebija vienkārša sapulcēšanās uz skatuves, dejas bija rūpīgi iestudētas, ar horeogrāfiju un tautastērpiem. Netaisnīgi šķita vien tas, ka tēvu un dēlu priekšnesums izpelnījās divreiz lielākas ovācijas, bet mammas palika ēnā. Kāpēc? Vai tēvi ar dēliem dejoja iznesīgāk par mammām un meitām? Nē, es pat teiktu, ka mammām deju solis ritēja raitāk, bet tas nez kāpēc publikai šķita mazāk vērtīgi, jo mammas taču parasti iesaistās bērnu skolas, bērnudārza aktivitātēs, taču te — nepieredzēts gadījums — arī tēti atraduši laiku, drosmi un uzņēmību kāpt uz skatuves, lai iepriecinātu bērnus. Visu cieņu šiem tētiem, un daudz svarīgāk par publikas ovācijām noteikti būs tas, ka viņu dēli, iespējams, visu mūžu ar lepnumu atcerēsies šo epizodi, kad varēja kāpt uz skatuves kopā ar tēti. 

Kāpēc gandrīz visas vecākās paaudzes sievietes dzemdības atceras kā briesmīgu šausmu stāstu, bet mūsdienās arvien vairāk var dzirdēt sievietes sakām, ka dzemdības bija skaistas

Taču skumīgi, ka daudzās ģimenēs tēva loma un nozīme vēl arvien nav pietiekami novērtēta un joprojām ir vīrieši, kuri ne reizi nav nomainījuši savam bērnam autiņbiksītes, ieaijājuši miedziņā vai nomierinājuši, kad bērnam uz sirds kāds kreņķis. Sak, paaudzies, iemācies staigāt un runāt un tad apmēram triju gadu vecumā parunāsim. Interesanti, ko gan bērns var pateikt cilvēkam, kurš trīs gadus bijis līdzās, bet nav ar viņu runājis?

Vienīgā sievietes privilēģija ir barošana ar krūti, taču arī šai ziņā pētījumi apliecina, ka ilgāk un veiksmīgāk baro tieši tās māmiņas, kas zīdīšanas laikā saņēmušas vīra atbalstu. Tāpat pierādīts, ka bērns jau mātes vēderā dzird un atpazīst ne vien mammas, bet arī tēta balsi. Mazuļa gaidīšanā un audzināšanā trešā liekā nav. Šajā savienībā cits citu tikai papildina, un zaudētāji ir tie, kas to nesaprot.

Ko gan bērns var pateikt cilvēkam, kurš trīs gadus bijis līdzās, bet nav ar viņu runājis?

Bet kāpēc tētis reizēm jūtas kā trešais liekais? Un kāpēc reizēm tieši sievietes ir tās, kas savu vīru novērtē par zemu un neuztic viņam rūpes par bērnu, sakot: „Viņš jau netiks galā!” Tāpēc, ka trūkst zināšanu un gudrības. Priekšstatus par bērnu audzināšanu esam smēlušies no saviem vecākiem, bet nevar neņemt vērā, ka tolaik bija pavisam citi uzskati un pieņēmumi par to, kas bērnam var kaitēt, kas nākt par labu, turklāt par daudzām lietām informācijas vienkārši nebija. Tolaik tētim jaundzimušo atrādīja pa logu un pēc tam vēl 10 dienas nelaida klāt, pat mammai bērnu atnesa tikai uz barošanu noteiktās stundās. Kāpēc gandrīz visas vecākās paaudzes sievietes dzemdības atceras kā briesmīgu šausmu stāstu, bet mūsdienās arvien vairāk var dzirdēt sievietes sakām, ka dzemdības bija skaistas, ka tas bija dabisks un brīnišķīgs piedzīvojums? Vai sāpes ir citādas — mazākas? Diez vai, bet mainījusies ir sieviešu attieksme, jo ir vieglāk iegūstama informācija, kā dzemdību sāpēm sagatavoties, kā tās uztvert un pārvarēt.

Un to pašu var teikt par vecāku lomu ģimenē — neviens jau negrib būt slikts tētis vai slikta mamma, bet reizēm mēs vienkārši nezinām, kā būt labākiem, iejūtīgākiem un saprotošākiem pret savu bērnu, vienlaikus neizlutinot un nekaitējot viņam.
Šis portāls domāts, lai mammas un tēti varētu smelties gudrības un dalīties pieredzē ar savu gudrību. Lai mēs kļūtu vēl labākas mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, krustvecāki, skolotāji un auklītes saviem bērniem.

Sindija Meluškāne

,
Mammam.lv/tetiem.lv greklāmas pārdošanas direktore