Vecākiem ir jāmācās
Cik bērns ir liels, pat vārdos neaprakstāms brīnums, pa īstam sajust, šķiet, var tikai līdz ar pirmā mazuļa piedzimšanu. Un, kad viņš ir klāt, ikviens psihiski vesels vecāks savam mazajam vēlas sniegt tikai to labāko, vēlas savu atvasi pasargāt no visa sliktā – sāpēm, ļaunuma un likstām. Vēlas, lai bērns augtu laimīgs, vesels un gudrs.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Lasītākais
Bet vai līdz ar bērna piedzimšanu dzimst arī visu zinošs un varošs vecāks? Intuīcija, kas ļauj mazulīti aprūpēt ar maigumu un iejūtību, noteikti atraisās. Tomēr gudrība, kas nepieciešama, lai mazais izaugtu brīvs un laimīgs cilvēks, vecākiem ir jāiegūst apzināti. Ja vecāki secina, ka saviem bērniem vēlas dot ko citu, nevis to, ko paši ir saņēmuši bērnībā, vai, ja vecāki jūt, ka kopumā savu dzīvi nespēj vērtēt kā laimīgu, tad papildu iegūstamās zināšanas nepieciešamas vēl vairāk. Kur? Un kas tās par īpašajām zināšanām?
Gudrība, kas nepieciešama, lai mazais izaugtu brīvs un laimīgs cilvēks, vecākiem ir jāiegūst apzināti.
Bērni ir kā koppapīri – daudz vairāk nekā no mūsu vārdiem viņi mācās no mūsu piemēra. Ja vecāki pēc piecelšanās neuzklās savu gultu, bet bērnam prasīs klāt savējo, tā būs kā cīņa ar vējdzirnavām. Ja mamma un tētis bieži lamāsies un strīdi netiks risināti, arī bērns veidos šādas attiecības ar citiem. Ja vecāki savu atvasi pērs (tajā skaitā uzšaus pa dupsi, iedunkās, raus aiz auss u. tml.), arī bērns, izaugot liels un nonākot problēmsituācijā ar savu atvasi, kā pirmo risinājumu redzēs tieši sišanu, lai gan to nedrīkst darīt. Jo to, ko ar savu dzīves piemēru iemāca vecāki, bērns ņem līdzi savai pieaugušā cilvēka dzīvei. Citu viņš (arī mēs paši) nezina. Ja vēlas citu, ak, cik daudz ir jāmācās no jauna! Un to VAR izdarīt.
Es šobrīd mācos.
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja
