Personīgā pieredze: Kā bērniem mācīt lasītprieku jau no zīdaiņa vecuma

Jau ar tikko dzimušu bērniņu sākām sarunāties. Atminos, kā tētis savai pirmdzimtajai meitiņa pirmajā dzīves dienā stāstīja pasaku par Sarkangalvīti. Mazā, klausoties tēva mierīgajā balsī, beidza raudāt. Tā bija pirmā pati agrākā pieredze tam, ko es saucu – iemācīties novērtēt interesantu stāstu. 

Vēlāk grāmatiņu skatīšanās un bilžu pētīšana kļuva par ikdienas un ikvakara rituālu. Rādot bildes, stāstījām, kas tas ir un kāds ir šo bilžu stāsts. Grāmatas meitām sāka saistīties ar kaut ko interesantu, kaut ko, ko ir vērts paņemt un pašķirstīt. Tajās bija NOSLĒPUMS un INTRIGA. 
 

Diezgan daudz klausījāmies arī audiogrāmatas un pasaku ierakstus no portāla pasakas.net. Domāju, ka tas veicināja interesi par stāstu, kā arī iztēli un fantāziju.  Ik vakaru līdz pat skolas vecumam mamma vai tētis lasīja priekšā kādu nodaļu no garākas un biezākas grāmatas. Iecienītākās bija Lingrēnas grāmatas par Karlsonu, Pepiju Garzeķi, Ronju, arī Tūves Jansones grāmatu sērija par Muminiem un Naksitralīšu grāmatas. Bez priekšā lasīšanas gulēt aiziet bija grūti. Jā, dažreiz un pat diezgan bieži vecākiem tas prasa laiku un piespiešanos, toties bērniem sagādāja tik nepieciešamo laiku divatā ar vecākiem. 
 

Sākām lasīt kopā – vienu lapu es, vienu viņa. Un tad pašā interesantākajā brīdī man bija jādodas vārīt zupa! Nācās vien burtot uz priekšu, lai uzzinātu, kas notiek tālāk.

Bērni nepiemācījās lasīt agrāk, kā to paredz “standarti”. Aizejot skolā, lasītprasme un burtu savilkšana vēl bija krietni jāuzlabo, tomēr pamats jau bija ielikts – grāmata vairs nebija svešs bubulis ar nesaprotamiem vārdu virknējumiem. 

Uzlabojoties lasīšanas iemaņām, svarīgi bija noķert mirkli, kad iedot rokās kādu ļoti interesanti grāmatu. Vienkārši aicinājumi – “Nāc palasīt” nestrādāja. Meita teica, ka lasī viņai riebjas un viņa nekad nekad nelasīs. Lai tik mēs turpinām viņai lasīt priekšā!  

Palīdzēja maza viltība un piekukuļošana. Tā kā viņa ir liels Harija Potera fans, tad piedāvāju darījumu – izlasi vienu Harija Potera grāmatu un tiksi uz nometni. Sākām lasīt kopā – vienu lapu es, vienu viņa. Un tad pašā interesantākajā brīdī man bija jādodas vārīt zupa! Nācās vien burtot uz priekšu, lai uzzinātu, kas notiek tālāk. Un tad jau aizgāja...
 

Bērni ir atšķirīgi! Ar otru meitu gāja mazliet grūtāk. Arī viņa paziņoja, ka nekad nelasīt, jo  lasīšana nepadodas un savādāk nebūs! Tomēr, skatoties, cik aizrautīgi lasa māsa, arī mazākās rokās beidzot grāmatu. Sākumā viegli lasāmās "Grega dienasgrāmatas", pēc tam jau krietni nobružāto Harija Potera stāsta pirmo daļu. Jo vairāk lasa,jo labāka lasīšanas tehnika un vieglāk gūt baudījumu no paša teksta. 


Nav iespējas pārbaudīt, vai šī metode strādātu arī ar citiem bērniem. Iespējams, ka nē. Tomēr mīlestība uz grāmatu lasīšanu vispirms iet caur mīlestību uz stāstu. To var sākt mācīt jau tad, kad bērniņš vēl pavisam mazs un vārds “grāmata”, “burti”  un “lasīšana”  viņam neko neizsaka. Toties saruna ar mammu vai tēti, kopā pavadīts laiks ir nenovērtējams. 

Šeit var lasīt portālā "Satori" publicētus skolotājas ieteikumus lasīšanas veicināšanai "Ance Jaks: Vai bērns var lasīt ar prieku? Ieteikumi vecākiem"
 

Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv redaktore, divu bērnu mamma