Mamma ziedoja savu dzīvi bērniem un mazbērniem. Vai viņiem to vajadzēja?

Tomēr, tomēr... ne vienā vien stāstā izskanēja doma, ka mamma ir ļoti laba, jo bērnu un ģimenes dēļ ir atteikusies no savām interesēm, savām vēlmēm, sapņiem, vajadzībām. Uz kopējā ģimenes altāra likusi savu dzīvi, lai bērniem, vīram un mazbērniem labi. 
 

To lasot, kaut kāds nemiers sarosījās sirds apvidū. Man ir burvīga mamma. Tiešām ir paveicies ar vitālu, dzīvespriecīgu, aktīvu mammu, kas turpina gan strādāt, gan palīdz auklēt mazbērnus, gan nu beidzot atrod arī laiku savai dzīvei, savām interesēm - ceļošanai, laikam ar draudzenēm, izbraucieniem pa Latviju. Man kā pieaugušam bērnam ir ir ļoti ļoti svarīgi. Man tiešām nevajag, lai mana mamma ziedotu savu dzīvi mums un pēc tam justies parādā par to, ka nespēju vai negribu ziedot visu savu laiku un intereses viņas vajadzībām. 

Vai sievietei vajadzētu veltīt visu savu dzīvi uz ģimenes altāra, jautāju arī psiholoģei Līgai Bernātei. Domāju, ka daudziem šī situācija varētu būt pazīstama un uzrunājoša. Cerams, ka šis skatījums palīdzēs saprast, kur sākas veselīga došana un sākas neveselīga upurēšanās. 

Veselīgs egoisms, prasme parūpēties par savām vajadzībām, gribēšana sakārtot savu dzīvi tā, lai tajā ir vieta ne tikai bērniem, ir milzīga dāvana tieši pašiem bērniem. 

"Būšana par vecāku nozīmē atteikšanos no daudzām lietām, īpaši tas attiecas uz laiku, kamēr bērni ir pavisam maziņi. Tomēr tas nenenozīmē atteikšanoss no sevis un savām vajadzībām. Zīdainīša pirmajos dzīves mēnešos ir normāli, ja sieviete savas vajadzības noliek malā un pievēršas bērnam. Mazulim augot, ir normāli pamazām atgriestiem pie savām vajadzībām un interesēm, jo vecāki, kas aizmirst par sevi, emocionāli nespēj neko iedot arī bērnam. Tukšs cilvēks, kurš neredz un nejūt sevi, nevar būt patiesā kontaktā ar otru.
 

Ir patiešām neliela daļa sieviešu, kuru vienīgais dzīves aicinājums ir tikai bērni, bet biežāk sievietē ir vajadzība sabalansēt visas savas dzīves lomas un karjeru. Ja nev vēlmes pēc karjeras, tad paliek jautājums, kā balansēt mammas, sievas un sievietes lomas. 

Ja sievietes dzīvē paliek tikai mammas loma, tad milzīgas prasības un cerības tiek pārliktas uz bērniem. Vai šādā situācijā bērns vispār var dzīvot savu dzīvi, neraizējoties par to vai, attaisnos uz viņa liktās cerības. vai viņš neliks mātei vai vecākiem vilties? Ko darīs mīļā mamma, kad pieaugušais bērns izlems aiziet no mājām? Vai mamma " neatņems"  mazbērnus, apšaubot pieaugušo bērnu spējas pašiem audzināt bērnus, un uzskatot, ka zina labāk, kā bērni vispār ir audzināmi?
 

Ja sievietes dzīvē paliek tikai mammas loma, tad milzīgas prasības un cerības tiek pārliktas uz bērniem. 

Paliekot vienai, kad pašas atvases ir izspurgušas no spārnapakšas, šdai sievietei var "piemesties'' depresija vai citas kaites, kas palīdz atgriest ģimenes ligzdā aizgējušos bērnus.

Vēl viens jautājums, par ko vērts padomāt -  berni iemācās no mammas, kura pakārtojusi sevi citiem? Vai viņi spēj veidot veselīgas attiecības, vai spēj pateikt "Nē", nospraust robežas, nejusties vainīgi un justies laimīgi?
 

Kopumā, ja visa mammas dzīve ir tikai bērni, var veidoties līdzatkarīgas attiecības, kas nes līdzi visas smagās emocijas - dusmas, vainas sajūta, kauns, pārspīlētu atbildību, atkarības. Veidojas rinķa dancis, proti, klasiskās glābēja- upura - varmākas attiecības, kur laimīgs nejūtas neviens. Neviens nepiepilda savas vēlmes un vajadzības, bet it kā dzīvo viens otra dzīvi.

Protams, pavisam cits stāts ir tad, ja bērns, pieaugot un veidojot savu ģimeni, saprot, cik daudz vecāki ir devuši un ko tas no mammas ir prasījis. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad mamma bērnu ir audzinājusi viena. Pašiem kļūstot par vecākiem, rodas izpratne par vecāku ieguldījumiem un attiekšanos. Pateicības jūtas par vecāku ieguldīto laiku un spēku ir pavisam cits stāsts. Tad runa vairs nav par upurēšanos Ja mamma var priecāties par dzīvi un ar ar prieku iesaistās mazbērnu dzīvē, ja tas nepieciešams, tad tās jau ir līdzsvatoas lomas."  
 

Veselīgs egoisms, prasme parūpēties par savām vajadzībām, gribēšana sakārtot savu dzīvi tā, lai tajā ir vieta ne tikai bērniem, ir milzīga dāvana tieši pašiem bērniem. No mammām mēs iemācāmies, kā mīlēt sevi, kā rūpēties par sevi un kā atrast laiku un vietu savā dzīvē sev. Kas cits, ja ne mammas ar savu piemēru parāda, kā dzīvot un priecāties par dzīvi, kā sevi realizēt un sasniegt savus (ne ģimenes) sapņus. 

Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv redaktore