Sirsniņa pakakāja jeb Vecāki, māciet bērnam runāt par emocijām!

„Mammu, bālis (lasi – brālis) mani nobaidēja (nobiedēja), un man sisniņa (sirsniņa) pakakāja,” pēc dauzīšanās ar lielo brāli mana trīsgadniece nāk sūdzēties. Ierāpjas opā, apvij man mazītiņās roķeles. Ap zīda maigajiem vaidziņiem rotājas zeltainās cirtas. Apakšlūpa teatrāli uzmesta. Pārjautāju, vai meita nobijās. Jā, nobijās, esot domājusi, ka nāk zombiji. Samīļoju savu mazo.

Iemācīt bērnam, kā izprast savas emocijas, ir vieglāk nekā izdomāt, kā to labot tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis un nespēj vārdos kādam paskaidrot, kāpēc viņa ģīmis ir skābs vai uzpūties. Foto: Artūrs Martinovs

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Iemācīt bērnam, kā izprast savas emocijas, ir vieglāk nekā izdomāt, kā to labot tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis un nespēj vārdos kādam paskaidrot, kāpēc viņa ģīmis ir skābs vai uzpūties. Foto: Artūrs Martinovs

Klusībā pasmaidu par izvēlēto vārdu salikumu – sirsniņa pakakāja –, taču vienlaikus priecājos par sava bērna spēju un prasmēm paskaidrot piedzīvotās emocijas. Savā bērna valodā viņa brālim norādīja arī – ko tādu vairs negribot piedzīvot un lai tā vairs nedara. 
Man pašai savā pieauguša cilvēka vecumā ar emociju nosaukšanu vārdos sev (un kur nu vēl skaļi kādam citam!) nemaz tik raiti nevedas. It kā vienkārša lieta, bet ej nu kādam atklāti pasaki, ka esi dusmīgs, sarūgtināts, vīlies, aizvainots, noskumis, izmisis utt. Ja prasmju runāt par emocijām nav, tad „rijam” tik visu nost un maldīgi domājam, ka tas ir labākais risinājums.

Ej nu kādam atklāti pasaki, ka esi dusmīgs, sarūgtināts, vīlies, aizvainots, noskumis, izmisis utt. Ja prasmju runāt par emocijām nav, tad „rijam” tik visu nost un maldīgi domājam, ka tas ir labākais risinājums.

Runāt par izjūtām mēs ar vīru bērniem mācām jau no agras bērnības, un esam gandarīti, ka lielu darbu bērnu emocionālajā audzināšanā iegulda arī meitas bērnudārza audzinātājas (PII „CreaKids”). 
Iemācīt bērnam, kā izprast savas emocijas, ir vieglāk nekā izdomāt, kā to labot tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis un nespēj vārdos kādam paskaidrot, kāpēc viņa ģīmis ir skābs vai uzpūties. Un kur nu pēc tam vēl tas smagais darbs – tikt galā ar visu, kas dzīves laikā „norīts”! 
Mīļojiet savu atvasīti, apskaujiet, nosauciet vārdā to emociju, ko bērns (arī zīdainis!) konkrētajā brīdī piedzīvo, un ļaujiet to izdzīvot. Piemēram, turot klēpī raudošu mazuli, atspoguļojiet viņa emocijas – es redzu, ka esi satraukts; izraudies, ja gribi raudāt, es tevi samīļošu. 
Kā ievadu emocionāli tuvu attiecību veidošanā ikvienam topošajam un jaunajam vecākam iesaku izlasīt žurnāla "Mammām un Tētiem" pavasara numurā publicēto dūlas Ilzes Kuduliņas rakstu „Pieskārienu, glāstu un mīļošanas nozīme bērna attīstībā” (… lpp.). 
Ir tik svarīgi sava bērna sirsniņu „ieraudzīt”, sajust, kas uz tās sakrājies, un palīdzēt ar to tikt galā. Un nav būtiski, vai jūsu mazajam šobrīd ir trīs nedēļas vai trīs gadi.

Reklāma
Reklāma

 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas „Mammamuntetiem.lv” vadītāja, žurnāla "Mammām un Tētiem" galvenā redaktore