Paužu atbalstu jaunajam izglītības standartam, BET...

Esmu apmeklējusi gandrīz visas preses konferences un forumus, ko ir rīkojusi Skola 2030 un IZM attiecībā uz darbu pie pilnveidotā mācību satura – tās notiek jau pāris gadus. Pilnveidotā mācību satura uzstādījums ir ārkārtīgi pareizs, taču izstrādātājiem man ir jāizsaka līdzjūtība par šādu lietu: par pašu neprasmi savlaicīgi sabiedrībai izskaidrot (visiem viegli uztveramā valodā), ko izglītības saturā piedāvāts mainīt, kāpēc, kā tas ietekmēs mācību procesu un cik lieli patiesībā ieguvēji būs mūsu bērni. Rezultātā centrālā informācija, kas sabiedriskajā telpā par šo pilnveidoto mācību saturu un pieejām ienāk, ir vadības grupas it kā taisnošanās un atšaudīšanās ar atbildēm uz aprobežotu žurnālistu, satrakotu pedagogu un dažu organizāciju provokatīviem jautājumiem un apsaukāšanos. 

Pilnveidotā mācību satura uzstādījums ir ārkārtīgi pareizs, taču izstrādātājiem man ir jāizsaka līdzjūtība par šādu lietu: par pašu neprasmi savlaicīgi sabiedrībai izskaidrot (visiem viegli uztveramā valodā), ko izglītības saturā piedāvāts mainīt, kāpēc, kā tas ietekmēs mācību procesu un cik lieli patiesībā ieguvēji būs mūsu bērni.

Piemēram, nupat notikušajā preses konferencē, kurā informēja par jaunā pamatizglītības standarta apspriešanas laikā saņemtajiem priekšlikumiem, tika stāstīts, ka no 7. - 9. klasei tiks ieviests jauns priekšmets – Inženierzinības un ka Datorika (iepriekš Informātika) tiks pagarināta līdz 9.klasei. Konferencē piedalījās arī LIKTA valdes locekle Renāte Strazdiņa, argumentējot, kāpēc nepieciešams palielināt mācību stundu skaitu tieši šai nozarei. Tas ir ļoti loģisks lēmums, jo šobrīd informātika beidzas pamatskolas 7.klasē! Manuprāt, skolām pašām jau sen bija jānāk ar priekšlikumu šo situāciju mainīt, taču nu mēs gaidīsim divus gadus, līdz spēkā stāsies jaunais standarts un arī – ja to pēkšņi kāds nenoairēs. Lūk, un pēc tam, kad konferencē šī situācija tika prezentēta, kāds žurnālists uzdeva jautājumu – tad kāpēc jūs esat nolēmuši palielināt stundu skaitu tieši tehnoloģijām un literatūrai noņemt? 

Runājot par literatūru. Pamatizglītības standarta veidotāji katrā pasākumā akcentē, ka skolām un skolu vadībai būs lielāka rīcības brīvība, un tās varēs, piemēram, mainīt stundu skaitu mācību priekšmetos 10% ietvaros. Tātad, ja 6 literatūras stundu vietā šobrīd standartā ieliktas 5, tad skola par 10% šo stundu skaitu var palielināt vai samazināt, ja vien uzskata to par nepieciešamu. Tāpat arī daudz kritizētajā mācību priekšmetā Drāma var integrēt literatūru – klāt nāk vēl 2 mācību stundas literatūrai. Attiecīgi – par stundu samazinājumu runāt īsti nav vietā.

No sirds nesaprotu, kāpēc notiek ārdīšanās ap šo. Vai tiešām skolas baidās, ka nepratīs būt pietiekami kompetentas, lai tiktu galā ar tām piešķirto brīvību? Kopumā ir saņemtas prasības palielināt mācību stundu skaitu par 872 stundām 9 mācību gados pamatizglītības programmās (par gandrīz 10%!). Vai visi, kuru prasības netika apmierināts, sacels trādirīdi? Šo gadu laikā, kamēr notiek darbs pie jaunā izglītības standarta, esmu redzējusi, ka tā vadības grupa uzklausa dažādos priekšlikumos, tos izvērtē un integrē iespēju robežās. Ja kas netiek integrēts, pusēm nav jāapvainojas, bet jārosina konstruktīvas (!) diskusijas.

Es sagaidītu, ka skolas taisa trādirīdi par, lūk, ko: par to, ka viņi nebūt ne visos priekšmetos jēdz nodrošināt prasīto kvalitāti. 

Es sagaidītu, ka skolas taisa trādirīdi par, lūk, ko: par to, ka viņi nebūt ne visos priekšmetos jēdz nodrošināt prasīto kvalitāti. Piemēram, zinu skolu, kurā pirmklasniekus lasīt motivē šādi: katru rītu pirmās 10-15 minūtes tiek veltītas lasīšanai; bērnam jāpaņem līdzi sava mīļākā grāmata un visi organizēti lasa. Kolosāli! Vienlaikus zinu skolas, kur bērni grib bēgt no mūzikas stundām, jo tajās nemāca mūziku. Joprojām liek iekalt komponistu dzīves gājumus, tā vietā, lai mācītos klausīties mūziku un... ārprāts, lai nu kuru mācību priekšmetu, bet mūziku jau gan var pasniegt tik radoši un padarīt par tādu stundu, uz kuru bērni skrien palēkdamies! Ir iesniegts priekšlikums par divām mūzikas stundām nedēļā; priekšlikuma iesniedzējorganizācija būtu izdarījusi cēlu darbu, ja skolām visā Latvijā nosūtītu priekšlikumu pārskatīt šīs konkrētās mācību stundas kvalitāti. 

Un te mēs nonākam pie virsrakstā minētā BET 
Jaunais standarts būs ļoti OK – ir vēl divi gadi to slīpēt, diskutēt par stundu skaitu un vērtēšanas kritērijiem. Arī par to, vai pedagogi būs pietiekami kompetenti satura ieviešanā, mēs, Mammamuntetiem.lv, vairs nejautājam – aprobācija skolās notiek, esošie pedagogi tiek un tiks apmācīti. Pilnveidotais mācību standarts būs sagatavots un puslīdz noslīpēts, BET kurš to bērniem mācīs? 

Septembra sākumā izskanēja ziņa, ka 65% skolu trūkst dažādu pedagogu –  fiziskas, matemātikas, ķīmijas u.c. pasniedzēji, tai skaitā, pedagogu palīgi. Tātad lieliskā kūka – pilnveidotais mācību standarts – tiks uzcepta, bet kurš to pasniegs?

Ja atceramies, tad septembra sākumā izskanēja ziņa, ka 65% skolu trūkst dažādu pedagogu –  fiziskas, matemātikas, ķīmijas u.c. pasniedzēji, tai skaitā, pedagogu palīgi. Tātad lieliskā kūka – pilnveidotais mācību standarts – tiks uzcepta, bet kurš to pasniegs? Vai katrs pagrābs, ko grib un kā māk? No vairākām skolām esam saņēmuši ziņu, ka šobrīd skolās ienāk tādi pasniedzēji, kuriem zināšanas ir, bet nav pedagoģiskās izglītības – ar domu, ka vieta vismaz nestāv tukša. “Vecie” pasniedzēji jaunos “vāķī”, kā nu māk. Vai šis ir risinājums? 

Politikas veidotājiem izglītības joma beidzot ir jāieliek prioritāšu sarakstā – mēs JAU esam nopietni aizkavējušies ar pārmaiņu ieviešanu izglītībā; kad beidzot to būsim gatavi darīt, tad nebūs kas to dara!

Daudzi pedagogi ir novecojuši un šobrīd aiziet pensijā, bet vietā nav kas nāk. Politikas veidotājiem izglītības joma steidzami ir jāieliek prioritāšu sarakstā – mēs JAU esam nopietni aizkavējušies ar pārmaiņu ieviešanu izglītībā; kad beidzot to būsim gatavi darīt, tad nebūs kas to dara! Kādu sauju pasniedzēju varēs iegūt, ja īstenos skolu reformu. Tomēr tas situāciju pēc būtības nerisinās. Mērķtiecīgi ir jārada apstākļi, kas veicina jaunu pedagogu ienākšanu skolā – tas ir ne tikai algas jautājums, bet arī profesijas prestiža jautājums. Un ir jāatgriež situācija, kurā uz skolotāja vakanci ir konkurence, nevis notiek pirmā pretimnācēja pieņemšana. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja