Ko vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sagaida no jaunās valdības

“Dodiet mums normāli atalgotu darbu, un mēs valdībai neko neprasīsim – paši varēsim uzturēt savus bērnus!” Šāds bija dominējošais viedoklis pirms vairākiem gadiem “Mammamuntetiem.lv” veiktajā lasītāju aptaujā “Kāds atbalsts no valsts būtu nepieciešams, lai jūs pieņemtu lēmumu par labu vēl kādam bērnam ģimenē”. Topošajai valdībai vēlam tādas politikas īstenošanu, kas veicinātu cienīgi atalgota darba vietu pieaugumu un iedzīvotāju kopējās labklājības veicināšanu valstī. Vienlaikus iezīmējam vairākus problēmjautājumus, kas, pēc vecāku organizācijas ieskatiem, ir jāizvirza kā prioritātes un steidzami jāsakārto. 

Topošajai valdībai vēlam tādas politikas īstenošanu, kas veicinātu cienīgi atalgota darba vietu pieaugumu  valstī. Vienlaikus iezīmējam vairākus problēmjautājumus, kas steidzami jāsakārto. 

STRATĒĢIJAS IZSTRĀDE (UN PRAKTISKU PLĀNU ĪSTENOŠANU) BĒRNU TRAUMATISMA MAZINĀŠANĀ

Latvijā bērnu traumatisms un no gūtajām traumām bojā gājušo bērnu skaits ir viens no lielākajiem Eiropas Savienībā (1) – par šo sausām mutēm jau gadiem klaigā un aicina sabiedrību ieklausīties Latvijas ārsti un reanimatologi, kā arī “Mammamuntetiem.lv”. Piedzimušo bērnu skaits valstī krītas (2), taču bērnu traumu skaits – pieaug. Tomēr nopietna stratēģija, kā mazināt to bērnu skaitu, kas iegūst invaliditāti vai pat nomirst netīšu traumu dēļ, mūsu ekspertu skatījumā tā arī nav izstrādāta. Vēl ļaunāk – ārstniecības iestādēs resursu trūkuma dēļ traumu reģistrācija “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrā” attiecībā uz pacientiem, kuriem bijušas traumas un ievainojumi, netiek veikta pilnā apjomā, līdz ar to netiek sniegts patiesais priekšstats par kopējo traumatisma līmeni valstī (1). Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dati liecina – trīs no četriem nelaimes gadījumiem (to skaitā nāves gadījumiem) būtu bijis pieaugušo spēkos novērst. Ievainojumi un dažādas traumas ir viens no trim būtiskākajiem invaliditātes un nāves cēloņiem un skar visa vecuma iedzīvotājus, un kopumā ārējie nāves cēloņi ir trešais biežākais nāves cēlonis gan Eiropā, gan arī Latvijā – arī bērniem (1). Mirstība no ārējiem cēloņiem ir galvenais nāves iemesls bērniem pēc viena gada vecuma sasniegšanas – veidojot ~40% no visiem gadījumiem bērniem līdz 14 gadu vecumam1. Un vēlreiz – lielāko daļu no tām var novērst! 

Fakti liecina: Salīdzinot ar situāciju Eiropas Savienībā, Latvijā ir visaugstākā bērnu mirstība no ārējiem cēloņiem līdz 4 gadu vecumam visā ES – 2014. gadā 14 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju. Vidēji ES bērnu mirstība no ārējiem cēloņiem līdz 4 gadu vecumam ir zem 5 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju (1). Laika periodā no 2008. līdz 2016. gadam no dažādiem ārējiem cēloņiem miris 271 bērns vecumā līdz 14 gadiem; 45% no visiem mirušajiem ir bērni vecumā līdz 4 gadiem, ceturtā daļa no tiem – zīdaiņi līdz 1 gadam vecumam (2). Tāpat CSP dati liecina, ka 2017. gadā ceļu satiksmes negadījumos kopumā cietuši 540 bērni, no kuriem 6 gājuši bojā3. Šajā pat gadā ugunsnelaimēs cietuši 52 bērni (4).

Pieci galvenie bērnu nāves cēloņi netīšu traumu dēļ pasaulē, t.sk. Latvijā, ir šādi:
– ceļu avārijas;
– noslīkšana;
– apdegumi; 
– kritieni; 
– saindēšanās. 

Ko zaudējam, nemainot situāciju:
- bērnu dzīvību;
- darbspējīgus cilvēkus – bērni kļūst par invalīdiem (laika periodā no 2008. līdz 2016. gadam pirmreizējā invaliditāte ievainojumu, saindēšanās un citu ārējas iedarbes seku dēļ piešķirta 149 bērniem vecumā līdz 18 gadiem, trešā daļa bērnu ir vecumā līdz 6 gadiem, ~70% zēnu. 2016. gadā pirmreizējā invaliditāte piešķirta 14 bērniem (1));
- naudu – liela sabiedrības resursu aizplūde veselības, labklājības jomā;
- laimīgus vecākus;
- laimīgus nākotnes pieaugušos.

Iespējamie risinājumi: jāizstrādā daudznozaru/starpnozaru plāns (ilgtermiņa un īsts, nevis papīrs, kur atzīmēt formālus ķeksīšus) bērnu traumatisma mazināšanā – pieaicinot jomas ekspertus, ņemot vērā PVO rekomendācijas (5) un izpētot to valstu stratēģijas, kurās bērnu traumu skaits ir samazināts uz pusi. Un kas svarīgi – lai plāns patiesi izdotos, ministrijām savstarpēji ir jāsadarbojas. Par nelaimi, ar vienu CSDD kampaņu par bērnu piesprādzēšanu dažu gadu laikā un ar tradicionālajiem SPKC vai NMPD atgādinājumiem pirmssvētku laikā par to, kā sargāt sevi un savus bērnus, nepietiek. Bet vispirms ikvienam no topošās valdības, lai saprastu, kāda īsti ir mūsu bērnu situācija valstī, ir jāizlasa Slimību kontroles un profilakses centra dokuments “Novēršamo traumu izplatība Latvijā. Bērnu traumatisms 2008–2016”.

Izmantoto datu un faktu avoti:
1. https://www.spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Traumas/brnu_traumatisms_20082016.pdf;

2. https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/galvenie-raditaji/dzimuso-skaits,

koeficients - https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/galvenie-raditaji/dzimstibas-koeficienti,

3. https://csdd.lv/celu-satiksmes-negadijumi/celu-satiksmes-negadijumu-skaits,

4. http://www.vugd.gov.lv/lat/aktualitates/zinas/18336-2017gada-ugunsgrekos-gaja-boja-80-cilveki-kas-ir-mazakais-ugunsgrekos-bojagajuso-skaits-pedejo-gadu-laika,

5. Bērnu traumatisma profilakse Eiropā – PVO/UNICEF ziņojums par bērnu traumatisma profilaksi visā pasaulē un šāds pats ziņojums attiecībā uz Eiropu, Dr. Dinešs Seitī. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/upload/Veicin%C4%81%C5%A1ana/NVVST/Pasakumi/Traumatisms_vardarbiba_17052015/bernu_traumatisma_profilakse_eiropa.pdf ; http://www.euro.who.int/en/data-and-evidence; http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0017/381140/wh12-ecm-rep-eng.pdf?ua=1.

VECĀKU REGULĀRA UN SECĪGA IZGLĪTOŠANA

Tas, ko Latvijas valdībai un ministrijām var pārmest, – nepietiekamu ieguldījumu preventīvajā darbā. Visdažādākajās jomās. Jau iepriekšminētajā bērnu traumatisma mazināšanā, jaundzimušo mirstībā, māšu pēcdzemdību depresijā, bērnu psihiskajā veselībā, bērnu audzināšanā bez vardarbīgām metodēm utt. Izlasiet nosauktās jomas vēlreiz – ja kādā no tām neiegulda darbu un līdzekļus preventīvi, kādus resursus tās prasa pēc tam! Ikviena no minētajām un virkne citu jomu ir cieši saistītas ar vecāku secīgu izglītošanu, tostarp sabiedrības domas veidošanu un atbalsta sniegšanu vecākiem. Jo izglītotāka māte, jo veselāks bērns. (1) 
Latvijā diemžēl arvien ir augsta māšu mirstība – pēdējo 5 gadu laikā mirušas 29 mātes. Tāpat 2015. un 2016. gadā kopā Latvijā miruši 83 jaundzimušie (miruši pirmo 6 dienu laikā pēc dzemdībām). Nedzīvi dzimušo bērnu skaits 2015. un 2016. gadā kopā – 2312. 

Tas, ko Latvijas valdībai un ministrijām var pārmest, – nepietiekamu ieguldījumu preventīvajā darbā. Visdažādākajās jomās.

Diemžēl ne visās jomās Latvijā ir slavējama statistika – SPKC Iedzīvotāju psihiskās veselības datos redzams, ka 2016. gadā to iedzīvotāju, kam pirmo reizi mūžā ir noteikta diagnoze “pēcdzemdību depresija”, ir tikai 2 (!), un šajā pašā gadā kā uzskaitē esoši reģistrēti 6 pēcdzemdību depresijas slimnieki. Latvija ar šiem datiem varētu lepoties, ja tie nebūtu traģiski – kamēr pasaulē pēcdzemdību depresija zvana trauksmes zvanu un tiek lēsts, ka vismaz 10–15% mammu skar šī nopietnā slimība, mums uzrādās salīdzinoši niecīgs pēcdzemdību depresiju skaits3. Nopietnā Latvijas problēma ir tā, ka pēcdzemdību depresijas pazīmes neprotam atpazīt. 
Tāpat joprojām ikkatrs pētījums vai aptauja, kas Latvijā tiek veikta par bērnu audzināšanas metodēm, izraisa šausmas – joprojām vismaz 32% vecāku savus bērnus audzina, izmantojot vardarbīgas metodes, vienlaikus uzskatot, ka “citādi bērns nevar izaugt par normālu cilvēku”. Pētījuma dati liecina, ka 54% vecāku nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā ir aizliegta ar likumu4, un liela daļa pat nedomā, ka tai vajadzētu būt aizliegtai. Šeit vietā akcentēt arī to, ka aptuveni 70% gadījumu bērni traumas gūst tieši mājās (5).

Iespējamie risinājumi: Jāizstrādā ilgtermiņa daudznozaru/starpnozaru plāns vecāku atbalstam un izglītošanai, kas tiek veikta regulāri un secīgi, un atbilstoši tam, kādā vecumposmā ir aprūpējamais bērns. Plāna izstrādē ir jāpiesaista gan nozaru eksperti, gan jāvērtē citu valstu īstenotās programmas, un tam jāsastāv no vairākiem komponentiem, piemēram:
- mājvizītes pirms un pēc dzemdībām un individuālas speciālistu konsultācijas mājās;
- izglītojošas grupu nodarbības (ar loģisku secīgumu, pārklājot dažādus tematu lokus un vienlaikus plānojot, kā motivēt vecākus šīs grupas apmeklēt);
- atbalsta grupu pieejamība (piemēram, ja bērns ilgstoši slimo, ja zaudēts bērns, ja partneris ir nopietni slims, ja ģimene ir remigrējusi u.c.);
- sabiedrības domas veidošana (regulāras izglītojošas un sabiedrības domu veidojošas kampaņas, piemēram, par to, cik vērtīga ir atbalsta grupu apmeklēšana, ja esi grūtā situācijā, vai, piemēram, kādas neatgriezeniskas sekas bērna attīstībā notiek, ja gadu vai divus gadus vecam mazulim biežs izklaides veids ir mobilā ierīce);
- izglītojošu, praktisku, skaidrojošu, aprūpējamā bērna vecumposmam atbilstošu materiālu nodrošināšana (piemēram, Norvēģijā vecāki regulāri bez maksas saņem izglītojošus žurnālus – elektroniskus vai drukātus, un tajos ir informācija par tieši viņa bērna vecuma bērniem; https://www.klikk.no/produkthjemmesider/bam/).

Kā preventīvs darbs daudzviet Eiropā un pasaulē (Vācija, Polija, Ungārija, Jaunzēlande u.c.) ir speciālistu mājvizītes – gan pirms, gan pēc dzemdībām, gan arī dažādos bērna vecuma posmos. Piemēram, ja vecmāte dodas mājvizītēs pirms dzemdībām, viņa novērtē arī ģimenes stāvokli un mājokli – vai māja ir droša mazulim, vai apstākļi ir sanitāri; pamanot riskus laikus un informējot vecākus savlaicīgi, iespējams novērsts nelaimes. 

Cita Jaunzēlandes programma, kas vecākiem pieejama bez maksas, paredzēta, lai vecākiem sniegtu izglītojošu informāciju situācijā, ja ģimene šķiras, – lai palīdzētu vecākiem koncentrēties uz bērna vajadzībām un lai bērns šķiršanās posmā nepiedzīvotu lieku stresu.

Šobrīd Latvijā ģimenes ārstam (pie kura bērns ir reģistrēts) jānodrošina divas profilaktiskās apskates bērnam mājās un bez maksas – vienu reizi pirmajās trijās dienās pēc izrakstīšanas no dzemdniecības iestādes vai vienu reizi pirmajās sešās dienās pēc bērna nākšanas pasaulē, ja viņš dzimis plānotās ārpus stacionāra dzemdībās, un vienu reizi trešajā dzīves nedēļā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”) (6), lai novērtētu jaundzimušā veselību, taču pasaulē ierasta prakse ir mājvizītes arī vecāku atbalstam un dažādu ar bērniem saistītu risku prevencijai. Piemēram, lai veicinātu sekmīgu bērnu attīstību, veselību un labklājību, viena no Jaunzēlandes Veselības ministrijas programmām paredz speciālista mājvizītes līdz pat bērna 5 gadu vecumam. Katra vizīte sniedz iespēju individuāli pārrunāt jautājumus par bērnu audzināšanu, veselību un attīstību (piemēram, uzturu, zīdīšanu, gulēšanu, drošību, uzvedību, augšanu, dzirdi un redzi), kā arī ģimenes jautājumus (problēmas). Darbinieki ir gatavi atbildēt uz visiem jautājumiem un apspriesties par jebkurām šaubām vai bažām, un, ja nepieciešams, viņi var iesaistīt arī citas organizācijas. Katrai Jaunzēlandes ģimenei ir tiesības saņemt 8 šādas bezmaksas vizītes noteiktos bērna vecumposmos līdz pat 5 gadu vecumam. Cita programma, kas vecākiem pieejam bez maksas, savukārt paredzēta, lai vecākiem sniegtu izglītojošu informāciju situācijā, ja ģimene šķiras, – lai palīdzētu vecākiem koncentrēties uz bērna vajadzībām un lai bērns šķiršanās posmā nepiedzīvotu lieku stresu. Vēl cita programma ir speciāli veidota topošo un jauno vecāku izglītošanai un atbalstam, kur viens no mērķiem ir arī pēcdzemdību depresijas prevencija.
Vairāk informācijas par Jaunzēlandes veselības ministrijas programmām vecāku atbalstam un izglītošanai var lasīt nevalstiskās organizācijas “Plunket” mājaslapā (https://www.plunket.org.nz/what-we-do/). 

Jāatzīmē, ka Latvijā jau ir virkne lielisku speciālistu, kas varētu sniegt vecākiem atbalstu mājās, piemēram, PEP mammas (pirmā emocionālā palīdzība), BEA speciālisti (bērnu emocionālā audzināšana), dūlas (atbalsts grūtniecības laikā) u.c. Problēma ir šāda – vecākiem nav līdzekļu un motivācijas ilgtermiņā saņemt šo speciālistu konsultācijas. Šobrīd Latvijas pašvaldībās vecākiem ir pieejamas daudzveidīgas bezmaksas grupu nodarbības, tomēr tās nav sistemātiskas, un nebūt ne vairums vecāku ir motivēti apmeklēt bezpersoniskas grupu nodarbības vai pat neiedomājas tās apmeklēt. Tāpat arī mēs, vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”, jau esam radījušu programmu “Žurnāls seko bērnam” (www.mammamuntetiem.lv/zurnals), kur vecākiem bez maksas ir iespēja saņemt izglītojošus žurnālus ar atlasītu informāciju, tomēr pietrūkst finanšu resursu, lai nodrošinātu žurnālu piegādi visiem vecākiem Latvijā, kā arī šobrīd ir izdevumi tikai diviem posmiem – topošajiem vecākiem un bērnudārznieku vecākiem. Lielā lasītāju un speciālistu ieinteresētība un pieprasījums liecina, ka steidzami būtu jāuzsāk darbs pie žurnāliem, kas īpaši veltīti skolēnu un pusaudžu vecākiem.

Izmantoto datu un faktu avoti:
1. Eiropas stratēģiskais ietvars visos pārvaldes un sabiedrības līmeņos veiktas rīcības atbalstam veselības un labklājības vairošanai “Veselība 2020”. Pieejams: https://spkc.gov.lv/upload/Starptautiska%20sadarbiba/veseliba_2020.pdf.
2. https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes-statistika1/get/nid/14?fbclid=IwAR05G9HIQy_ifPBbQHtCAL01CIHS7248cQDPGvNThoDnMdxKuM7aOuFiOj4
3. http://www.debesmanna.com/?p=3531
4. Pētījums “Bērnu fiziska sodīšana Latvijā”. “Centrs Dardedze”, 2017. Pieejams: http://www.centrsdardedze.lv/data/materiali/petijuma-rezultati.pdf
5. https://www.spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Traumas/brnu_traumatisms_20082016.pdf
6. http://www.vmnvd.gov.lv/lv/veselibas-aprupes-pakalpojumi/profilaktiskas-parbaudes/berniem

BĒRNA VESELĪBAS UN PSIHISKĀS LABSAJŪTAS VEICINĀŠANA

Šis punkts lielā mērā sasaucas ar iepriekšminēto par vecāku izglītošanu, jo, piemēram, vecāku nezināšana, kā bērnu disciplinēt bez vardarbīgām metodēm, ir taisnākais ceļš uz bērna (un vēlāk pieaugušā) psihiskās veselības problēmām. Tomēr šis punkts par bērna psihisko veselību ir jāizceļ un jāakcentē, jo tā risināšanai un prevencijai ar vecāku izglītošanu būs par maz. Nozaru speciālisti ir jāaicina kopā, lai apkopotu, kuras no šā brīža situācijām ved (jā, jau ved!) uz bērna psihiskās veselības problēmām. Turpmāk uzskaitīti tikai daži no steidzami pārskatāmajiem jautājumiem – tie jāpārskata kopā ar jomu ekspertiem, un jānotiek starpnozaru sadarbībai. Iesakām izlasīt Pārresoru koordinācijas centra priekšlikumu bērnu emocionālās un psihiskās veselības atbalstam – https://www.pkc.gov.lv/lv/bernu-atbalstam.

Pārskatāmie jautājumi 
- Samazināt bērnu skaitu bērnudārza grupās vai palielināt audzināju skaitu, kas aprūpē vienu grupu. Normāli, ja uz vienu pieaugušo ir maksimums 4–12 bērni grupiņā – jo mazāks bērna vecums, jo mazāk bērnu var aprūpēt viens pieaugušais. Situācija valstī šobrīd ir kliedzoša – ir pat grupiņas, kur viens pieaugušais ir atbildīgs par 24 un vairāk bērniem! Pat nepiesaucot zinātniskus pētījums un aprakstus par bērnu vecumposmu attīstības īpatnībām un vajadzībām, ikvienam ir skaidrs – ja pusotru gadu vecu bērnu iemet bērnu barā, kur pieaugušajam nepietiek roku un acu, lai novērtētu, kā katrs jūtas, kā tādā gadījumā šie bērni lai jūtas? Ja vienu pusotru gadu veco bērnu paņem klēpī, jo viņš raud, kas notiek ar pārējiem? Ja klēpī neņem nevienu, tad... kā vispār mazs bērns var justies, ja visu dienu nesaņem pietiekamu uzmanību? Diemžēl no vairāku pašvaldību izglītības pārvalžu darbiniekiem esam saņēmuši nicinošu atteikumu, ka pieaugušo skaita palielināšana uz vienu grupu ir utopiska ideja. Neesot naudas un tamlīdzīgi. Esam droši: nevis nav naudas, bet pašiem nav skaidrības, kas ir un kas nav prioritāte un kādas īsti ir vajadzības, lai bērns izaugtu par psihiski veselu un laimīgu (!) cilvēku. 

- Lielajās klasēs pedagoga asistents. Man nezināmu iemeslu dēļ mūsu valstī lielāka alga ir tam pedagogam, kura klasē ir vairāk bērnu. Tad nu lielāko pilsētu skolās, kur vien bērnu skaits atļauj, klasēs ir ap 30 skolēniem uz vienu skolotāju. Tātad bērnudārznieks no viena bezpersoniska bara aiziet uz vēl lielāku bezpersonisko baru. Vienlaikus mūsu valstī tiek runāts par iekļaujošo izglītību. Tātad uzdevums skolā pasniedzējam ir mācīt, motivēt, rūpēties par drošību u.c. 30 mazus, kustīgus, zinātkārus cilvēkus, kur katram ir ļoti atšķirīga uztvere un darbaspējas. Pedagoga palīgam ir jābūt nevis kā iespējai, bet kā obligātam nosacījumam. Vienlaikus tā būtu iespēja topošajiem pedagogiem uzsākt ātrāku praktizēšanos. 

- Bērnu psihiatru u.c. speciālistu skaita palielināšana. Valstī katastrofāli trūkst noteiktu jomu mediķu, piemēram, bērnu psihiatru. Izziņai: Latvijā kopumā sertificēti bērnu psihiatri ir tikai 49, daļa to šajā specialitātē pat nepraktizē, daļa praktizē nedaudz, vairāk pievēršoties pieaugušo psihiatrijai. Tādi psihiatri, kas pamatā strādā ar bērniem, Latvijā ir tikai 16, turklāt daļa to pamazām dodas pensijā. Pēdējo piecu gadu laikā ir sertificējušies tikai četri (!) bērnu psihiatri (1). Tas ir skaidrojums tam, kāpēc pie bērnu psihiatriem veidojas mēnešiem garas pierakstu rindas, kas savukārt veicina novēlotu diagnosticēšanu un rada risku bērna psihisko traucējumu attīstībai.

Sadaļā izmantoto datu un faktu avoti:
1 https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/intervijas/41653/bernu-psihiatrs-berna-intelekts-ir-ari-vecaku-rokas

ATBALSTS PEDAGOGIEM UN ŠĪS PROFESIJAS PRESTIŽA CELŠANA

Mūsuprāt, šajā punktā var iztikt bez datiem un gari aprakstītiem argumentiem, kāpēc Latvijā pārmaiņām izglītībā un cieņas atgriešanai pret pedagoga profesiju beidzot ir jākļūst par prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos. 

Skolotāju algu jautājums, protams, ir vecs un sasāpējies temats, taču mūsu organizācijai patiesi nav skaidrības, kāpēc mēs gribam uzlabojumus savā valstī, nemainot pamatu – situāciju pedagogu jautājumā. Runa ir gan par atalgojumu, gan par mērķtiecīgu augsti kvalificēta darbaspēka “ievilināšanu” un “noturēšanu” skolā. Mūsu bērniem ir vajadzīgi vislabākie skolotāji! Vecāki un sabiedrība pieprasa enerģijas pilnus, radošus, iedvesmojošus, harismātiskus, saprotošus skolotājus saviem bērniem, vienlaikus atsakoties pieņemt acīmredzamo – darbs ar bērniem ir tik atbildīgs un emocionāli tik grūts, ka kurš katrs to nav spējīgs darīt (kvalitatīvi). Taču šobrīd situācija ir tāda, ka to ir aicināts darīt kurš katrs – septembra sākumā izskanēja ziņa, ka 65% skolu trūkst dažādu pedagogu. Šajā profesijā IR jābūt konkurencei, un sabiedrībai, tostarp bērniem, ir jāmāca cieņa pret savu skolotāju. 

Pārskatāmie jautājumi
- Kā “ievilināt” un “noturēt” skolā augsti kvalificētus, gudrus un bērniem patīkamus pedagogus? Lai neizveidojas situācija – jaunais izglītības standarts ir gatavs ieviešanai, taču pietrūkst čaklu roku un gudru galvu, kas to īsteno dzīvē.
- Kāpēc bērnudārzu audzinātājām un mūzikas skolotājiem ir ievērojami zemāka atalgojuma likme nekā, piemēram, vidusskolas pasniedzējiem? 
- Cieņa pret skolotāju. “Ja cieņu šī profesija nesaņem no valdības, kā var gaidīt, ka tā nāks no sabiedrības? Ja vecāki bērna klātbūtnē noniecina pedagogu, tad vecāki var sagaidīt nicinošu attieksmi pret sevi no bērna, kad viņš būs sasniedzis pusaudža vecumu,” – spilgti atmiņā palikusi profesores Baibas Martinsones izteiktā doma. 

AR FINANSĒM SAISTĪTS ATBALSTS ĢIMENĒM AR BĒRNIEM

Iepriekšējā valdība izveidoja Demogrāfijas lietu centru, kas mērķtiecīgi skatīja demogrāfijas un ģimenes atbalsta politikas jautājumus, tika panākts, lai no budžeta tiktu atvēlētas lielākas finanses ģimeņu atbalstam, meklēti risinājumi mājokļu pieejamībai, sabiedriskā transporta atlaidēm daudzbērnu ģimenēm.
Mainoties valdībām, no jauna tiek lemts, vai un kādi centri/sekretariāti/ministrijas ir jāsaglabā vai jāveido no jauna. Sagaidām, ka arī jaunā valdība turpinās Demogrāfijas lietu centra aizsākto darbu – Latvija diemžēl nevar atļauties šim jautājumam nepievērst uzmanību: 2017. gadā Latvijā dzimstības koeficients bija 1,70, kas joprojām ir tālu no vēlamā bērnu skaita paaudžu nomaiņai: 2,1-2,2 (1). 
Un beidzot ir jāatzīst, ka atbalsts ģimenēm nav tikai vecākus interesējošo jautājumu loks, tas skar ikkatru iedzīvotāju un arī uzņēmēju, jo mums ir nepieciešami darbinieki, nodokļu maksātāji, patērētāji un tie, kas pelnīs pensiju un apkops tos, kam dažādu iemeslu dēļ bērnu nav. 

Pārskatāmie jautājumi:
- Kā pārmantot Demogrāfijas lietu centra darbības laikā gūto pieredzi un secinājumus, un kā iesākto turpināt?
- Vai un kāda Latvijā šobrīd tiek īstenota ģimenes politika? Jebšu to veido sadrumstalotu pasākumu kopums?
- Cik tālu ir ticis gadiem apspriestais jautājums par iemaksām pensiju fondā no bērnu kopšanas pabalsta? To aicinām nekavējoties ieviest! Pretējā gadījumā atkal nākas pieminēt – visiem patīk saukt, ka bērni ir mūsu zelts, un rosināt savus pēcnācējus radīt Latvijā, kamēr realitātē tiem senioriem, kam nav bērnu, ir iespējas uz lielāku pensiju nekā tiem, kam ir bērni.
- Traģiska situācija ir vēl kādā jautājumā – joprojām daudzās Latvijas lielākajās pilsētās ir garas rindas uz pašvaldību bērnudārziem. 

Izmantoto datu un faktu avoti:
1 https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/galvenie-raditaji/dzimuso-skaits

Latvijas vecāku organizācijai “Mammamuntetiem.lv” ir 10 gadu pieredze darbā ar ģimeņu aktualitātēm un problēmām, un vienmēr esam atvērti sadarbībai ar dažādām institūcijām, to skaitā valsts un pašvaldību institūcijām, šo problēmu apzināšanā un risinājumu meklēšanā.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja