Uzticēties bērnam
„Roku nedošu, iešu pāri ielai pats!” abas rokas sakrampējis aiz muguras, mans bērnudārznieks cieši paziņoja, gaidot iedegamies zaļo luksofora signālu. Bērni vēlmi pēc patstāvības parāda tik ļoti agri! Instinktīvi gribējās sagrābt aiz kapuces – garāmskrejošie auto, riteņbraucēji, gājēju straumes...
Ieva Jātniece
Mammamuntetiem.lv viedoklis
FOTO: Shutterstock.com
Bērni vēlmi pēc patstāvības parāda ļoti agri.
Viens no vecāku lielākajiem izaicinājumiem ir atrast līdzsvaru starp drošību – parūpēšanos par to, lai bērns dzīvotu sevi neapdraudošos apstākļos, un ļaušanu viņam kļūt arvien patstāvīgākam un spējīgākam uzņemties arvien lielāku atbildību. Lai arī mazs, es ļāvu iet, nepieprasot iedot roku. Zināju – esmu blakus un drošības noteikumus esam pārrunājuši.
Lasītākais
Tāpat atceros, kad meita pirmoreiz viena aizgāja uz skolu. Visa viņas stāja bija tik liela lepnuma pilna, ka man, skatoties uz mazo ķiparu, acīs saskrēja prieka asaras. Tagad abi bērni jau ir lieli, pieauguši cilvēki, un ir tik labi redzēt, ka viņi paši pieņem savus lēmumus un izdara savas izvēles.
Visvērtīgākā ceļamaize, ko varam iedot saviem bērniem, ir ticība tam, ka viņi paši spēs ar dzīvi tikt galā.
Pirms vairākiem gadiem intervēju kādu psihoterapeiti, kuras vārdi man joprojām palikuši atmiņā: visvērtīgākā ceļamaize, ko varam iedot saviem bērniem, ir ticība tam, ka viņi paši spēs ar dzīvi tikt galā. Bet šo ticību bērnos mēs veidojam katru dienu, un sākam to darīt jau laikā, kad viņi vēl ir pavisam mazi.
Autore: Ieva Jātniece, redaktore
Jaunāko žurnāla ziemas izdevumu lasi portālā, kā arī to BEZ MAKSAS
var saņemt birojā Brīvības ielā 40 darba laikā. Tiešsaistē vai
lejupielādējot datorā lasāmi arī iepriekšējie žurnāla izdevumi.
Visi numuri pieejami šeit.
