Bērni - vislabākās dāvanas
„Cik ir trīs plus divi?” – ar sarežģītu sejas izteiksmi pie mums, uz lielajiem virtuves krēsliem rindā sasēdinātajiem skolēniem, vērsās mūsu četrgadniece Sāra. Mamma, lielais brālis, lielā māsa, tētis, jūrascūciņa Česters – skolēnu kārtā šādās reizēs der ikviens.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Bērni patiesi aug ātri, un bērniem patiesi labākās „rotaļlietas” ir viņu ģimene. Ne vienmēr bērnam vajag, lai vecāki spēlēs iesaistās; pietiek arī būt vienkārši klātesošam.
Reizēm ir tāāāds slinkums sēsties tajos solos, un reizēm ir tiiiik ļoti žēl, ka neesmu apsēdusies, kad saukts. Bērni patiesi aug ātri, un bērniem patiesi labākās „rotaļlietas” ir viņu ģimene. Ne vienmēr bērnam vajag, lai vecāki spēlēs iesaistās; pietiek arī būt vienkārši klātesošam.
Lasītākais
Lasi rakstu: Ko dāvināt bērnam? Jeb Spēlēšanās nozīme un bērnam piemērotas rotaļlietas
Lasīt lāstekas, nogaršot sniegu, vizināties ragavās, pašai vārīt
īstu putru sev brokastīm vai gatavot citu īstu ēdienu kopā ar mammu
vai tēti, gatavot joku ēdienu savā virtuvītē un spēlēt „restorānos”
vai „veikalos”, spēlēt paslēpes vai ķerenes, lasīt grāmatas ar kādu
no ģimenes locekļiem un rotaļāties ar mūsu ģimenes jūrascūciņu –
šīs ir mūsu jaunākās meitas, manuprāt, izteikti mīļākās nodarbes,
ar kurām mazpamazām viņa sāka aizrauties jau nepilnu divu gadu
vecumā.
Jā, reizēm ir tiiik liels slinkums atsaukties bērnu aicinājumiem kopā paspēlēties. Taču, kad atsaucies un vēro viņus, vienmēr ir tāāāds gandarījums secināt: cik gudri, skaisti un fantastiski bērni mums izauguši.
Pārliekusies pāri saviem leļļu ratiem, Sāra kaut ko maigi dudina –
kā miniatūra māmiņa ar miniatūru bērniņu. Bērniņš šajā reizē atkal
ir Česters. Ja pirkt dzīvnieciņu, tad, manuprāt, piemērotākais
laiks ir, kad bērns ir mazs – šādi viņš mācās atbildību un rūpes
jau agrīni. Kad būs sagaidīts „atbildīgais” vecums, tad jau būs
pierasts nerūpēties – secinu, sekojot Sāras darbībām.
„Kam Česters bija puncītī?” meitas jautājums izrauj mani no
pārdomām. Kad atbilde uzklausīta, prātuļojumu virkne turpinās: „Es
biju tev puncīti. Arī māsa tev bija puncītī. Vai brālis bija
puncītī tētim? Kad es biju tev vēderā, tētis mani izglāba. Kā es
tev puncītī nokļuvu?”…
Jā, reizēm ir tiiik liels slinkums atsaukties bērnu aicinājumiem
kopā paspēlēties. Taču, kad atsaucies un vēro viņus, vienmēr ir
tāāāds gandarījums secināt: cik gudri, skaisti un fantastiski bērni
mums izauguši. Vislabākās dāvanas.
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja un žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis" galvenā redaktore
Foto: Artūrs Ķipsts
