Pie vienām vecmāmiņām gribas braukt, pie citām nē. Kas ir šis noslēpums?

Maza mazītiņa viņa nāk pretī sagaidīt viesus. Katru apmīļo ar acu skatu. Apskauj. Tad noglauž savu priekšautu un apsēžas. Atrod brīdi, kad katrai mazmeitai pateikt, cik skaisti viņu bērni. Plati smaida, kad mazmazmeita savā bērna valodiņā aizrautīgi lūko ko izstāstīt.
Manai vecmāmiņai Marijai nupat nosvinējām 95 gadus. Sveicēji burtiski straumēm plūda ciemos – vecmāmiņa dzīvo līdzi ne tikai saviem bērniem, bet arī 22 mazbērniem, 27 mazmazbērniem un 3 mazmazmazbērniem. Manuprāt, bagātība ir nevis bērnu skaitā, bet gan tajā, ka visi šie bērni ciemos pie Mazās vecmāmiņas (vai kā nu katrā ģimenē ierasts viņu dēvēt) brauc ar prieku un labām domām. 

Pie vecmāmiņas vienmēr ir tik gaiša noskaņa. Kas ir šis noslēpums? Jo arī mums, kādreiz gaidot ciemos savus bērnus un mazbērnus, tik ļoti gribētos, lai viņi ierodas ar prieku, nevis pienākuma pēc. 

Atceros, ka skolas laikā vasarās mūs ar māsu mēdza vest pie vecmāmiņas. Vēl šodien viņai patīk kavēties atmiņās, kā mēs pirms gulētiešanas pilnā balsī dziedājušas dziesmu par bantēm: „Sarkanas, sarkanas visas manas bantes, sarkans it viss, ko mīlēju...”. Šādos mirkļos ar māsu saskatāmies, pat mirklīgi iedziedamies un sirsnīgi smejamies. Pēc tam mums allaž izvēršas saruna par to, kāpēc ir tā, ka pie vecmāmiņas vienmēr ir tik gaiša noskaņa. Kas ir šis noslēpums? Jo arī mums, kādreiz gaidot ciemos savus bērnus un mazbērnus, tik ļoti gribētos, lai viņi ierodas ar prieku, nevis pienākuma pēc. 
Izprast noslēpumu līdz galam nevaru, vien tikai minēt. Manai vecmāmiņai bērni ir vērtība. Nevis teorētiskās sarunās, bet praktiskā darbībā. Viņa mīl. Mīl nevis kādu sasniegumu dēļ, bet par to, ka šie ir viņas bērni, ģimene. Un gaida. Pie vecmāmiņas drīkst ierasties arī nebrīdinot – viņas bērniem durvis vienmēr atvērtas.
Varbūt izklausās vienkārši. Taču neesmu droša, ka šo vienkāršo īstenot dzīvē vienmēr ir viegli. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja