Apsargs mamma

Satieku mammu ar mazuli, kurš ir mazliet tāds kā kreņķīgs. Mamma nekavējoties steidz skaidrot: „Izskatās, ka zobi nāk.” Citu reizi cita mamma līdzīgā situācijā saka: „tagad manam bērnam divgadnieka krīze” vai „trīsgadnieka krīze”, vai „piecgadnieka pārejas posms”, vai… kas tik vēl ne! Kad man bija pavisam mazi bērni, es noteikti runāju tāpat. Cēlu „galdā” problēmu, lai tik būtu paskaidrots vai pierādīts, ka mans bērns patiesībā ir zelta gabaliņš, vai varbūt lai attaisnotos un mazinātu savu vainas apziņu. 

Bērni raud, niķojas, čīkst tāpat kā mēs, pieaugušie. Tikai skaļāk un arī situācijās, kad mums šķiet: šobrīd asaras gan vajadzēja norīt. 

Bērni raud, niķojas, čīkst tāpat kā mēs, pieaugušie. Tikai skaļāk un arī situācijās, kad mums šķiet: šobrīd asaras gan vajadzēja norīt. Ai, kā mums gribas izskatīties citu – un arī savās! – acīs nevainojami, gribas uzlikt „man-viss-ir-perfekti” masku, lai gan bērna raudāšana, niķošanās un čīkstēšana ir „perfekti” un zelta gabaliņa neatņemama sastāvdaļa. Kā iemācīties to pieņemt? 

Bet varbūt tomēr runa nav par vēlmi būt ideālām. Varbūt līdz ar bērna piedzimšanu katrā atbildīgā mammā piedzimst īpašais stresa fails, kas komandē sievieti – sargā, apsargā, nosargā! Un vislabākie apsargi taču ir tie, kas allaž ir modri, kas redz vairākus soļus uz priekšu, vai ne? „Sāra faktiski neslimo. Vai tas ir normāli? Bērnudārznieki parasti taču slimo pat vairākas reizes gadā,” kādu dienu jautāju vīram. Pauze. Iepletu acis: vai es pati vispār dzirdēju, ko tikko pajautāju? 

Nē, labākie sargi ir tie, kas saglabā mieru pat visbiedējošākajās situācijās. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, trīs bērnu mamma un vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja

Foto: Artūrs Ķipsts