Kā to visu paspēt jeb kāda ir veiksmīgu sieviešu formula

Visu paspēt nekad nevar. Tāda varētu būt īsā atbilde uz jautājumu, kā visu paspēj mūsdienu Latvijas visu varošās sievietes, kurām ir daži bērni, darbs, kāds nebūt hobijs un – visam pa virsu – viņas atļaujas glīti izskatīties. Arī man dažreiz jautā – kā tu visu paspēj? Uz ko es mierīgi atbildu, ka es visu nepaspēju gan. Bet citreiz jautātājs spirinās pretī un uzstāj – nē, taču paspēj gan! Tu strādā, tev ir trīs bērni un vēl tāds laikietilpīgs un rezultātus lēni nesošs hobijs kā grāmatu rakstīšana. Kā tu to visu paspēj? Tad nākas padomāt, kā un vai spēju izkāpt no trakās drifta sajūtas?

Kāpēc bieži vien sievietēm ir normāli “paspēt visu”, bet vīrietim pietiek ar to, ka viņš vienkārši izdara to, ko izdara?

Cik gan daudz ko var nedarīt!

Man jāatzīst, ka ļoti daudz ko var vienkārši nedarīt. Var negludināt dvieļus un zeķes, un pat džinsas, var ik pārdienas nepārskaitīt putekļus, var netaisīt trīs ēdienus vakariņās, var neiet uz salonu mērcēties rožūdenī. Var nepiesiet sevi tādām procedūrām, kas prasa ik mēnesi vairākas stundas sēdēt skaistuma meistara krēslā un var nepavadīt nedēļas nogales, klīstot pa veikalu. Uz ietaupītā laika rēķina varu nodoties hobijam – rakstīšanai. Un vēl ir lieta, kur var iegūt papildu laiku – var ļoti labi nelietot sociālos tīklus 24/7 režīmā. To gan man gribētos kārtīgi apgūt un es noteikti iegūtu apmēram 10 stundu nedēļā. 10 brīvas stundas nedēļā!

Tehnoloģiju brīnumi

Tehnoloģijas ir foršas, jo īpaši, ja tās lieto saprātīgi. Tas, protams, kaut ko maksā, bet ir vērts ieguldīt ierīcēs, kas atvieglo ikdienu vai rada prieku. Kādai dāmai tas būs jaudīgs putekļu sūcējs, kādai trauku mašīna, citai – kafijas aparāts. Mana šī gada vēlme – veļas žāvētājs. Parēķināju, ka ik nedēļu, izliekot mitrās drēbes guļamistabā uz veļas žāvētāja statīva un pēc piecām dienām tās, pārkaltušas un cietas, ņemot nost, lokot un šķirojot, pavadu trīs stundas nedēļā. Jā, tas nav tik daudz, cik man ietaupītu sociālo tīklu limitēta lietošana, bet tomēr. Cerības iegūt  vēl trīs stundas ik nedēļu!

Komanda

Nav jau brīnums, ka cilvēkiem tev apkārt ir pati lielākā nozīme, pat lielāka nekā tehnoloģijām vai vēsajam vīnam, kas stāv ledusskapī, un klusi gaida piektdienu. Vai biežāk jau trešdienu. Un ir vērts veidot savu komandu tādu, ka tā kritīs cits par citu, lai vai kas. Varbūt izklausās kā par armijas veidošanu, bet patiesībā es runāju par savstarpējo attiecību veidošanu ģimenē un bērnu audzināšanu. Esmu vēl tikai ceļā uz to, bet jau tagad redzu, ka ģimene saprot, ka māte nav vienīgais cilvēks, kas var pagatavot ēst vai izsūkt grīdu. Ka māte nav vienīgā, kura prot nomierināt raudošu bērnu un vispār – arī māte ir cilvēks ar savām vajadzībām un vēlmēm. Vai tās būtu iziet no mājas un mērcēties rožūdenī, sēdēt pa naktīm pie datora vai iet mācīties vēderdejas. Komanda būs tā, kas sievieti atbalstīs un – ja vajadzēs – nobremzēs, kad aktivitātes kļūst pārāk… bīstamas :)

Ģimene saprot, ka māte nav vienīgais cilvēks, kas var pagatavot ēst vai izsūkt grīdu.

Pamācīties no vīriešiem? O, jā!

Man šķiet, ka bieži sievietes pašas sev rada super aizņemto un saspringtā grafikā dzīvojošu būtņu tēlus (jā, arī es!). Neesmu dzirdējusi, ka kāds vīrietis citam vīrietim ar sarauktu pieri līdzjūtīgi jautātu – un kā tu, vecīt, visu šito paspēj? Kā tu, nabags, celies un ej uz darbu, kā paucini bērnus uz ceļgala pa vakariem, kā aizved dēlu uz treniņu un ik pa laikam pieskrūvē kādu plauktiņu mājās? Un vēl – cepuri nost! – paspēj izliet pa kādam līmenim savā geimā un veltīt laiku pats sev!? Wow!
Tiešām neesmu dzirdējusi, ka vīrieši apmainītos šādām domām un uzslavām savā starpā. Kāpēc bieži vien sievietēm ir normāli “paspēt visu”, bet vīrietim pietiek ar to, ka viņš vienkārši izdara to, ko izdara? Es domāju – ir vērts to pamācīties!

Tu neesi vienīgā (kas tā jūtas)

Vairākus gadus jūtot sevī nepieciešamību tikai driftēt un driftēt (t.i. – veikt vienu pienākumu pēc otra), sapratu, ka tā nevar turpināt – ir jāapstājas, jāieelpo un jādara kaut kas sev. Bet kas gan? Toreiz apjautu, ka pagaidām vienīgo patvērumu varēšu rast pie datora un rakstot. To, protams, es nenolēmu vienā dienā, ka rakstīšu grāmatu, bet pamazām ar rakstīšanu sāku patiesi relaksēties – lapu pēc lapas ieejot azartā. Tā tapa mans pirmais romāns “Driftā tikai lēdijas”, kas, lai arī nav uz patiesiem notikumiem balstīts, lielā mērā atspoguļo manas tā laika sajūtas – ka man ir jāskrien, jānesas un kaut kā jāmēģina izdriftēt caur dzīves pienākumiem. Tagad, saņemot lasītāju atsauksmes, es saprotu – es neesmu vienīgā, kas tā reiz jutusies. Protams, ir grūti izkāpt no drifteres lomas, bet mazliet piebremzēt vajag gan!