Varbūt ceturto?

Mūsu ģimenē aug trīs bērni, un mums ik pa laikam kāds apjautājas: varbūt ceturto? Arī es pati sev to esmu jautājusi, vīrs ir vaicājis. 
Nav dienas, kurā es nenodomātu, cik vienreizēji ir mūsu bērni – cik labām sirdīm, apbrīnojamu humoru, skaisti, izdarīgi, gudri un citādi fantastiski. Arī ceturtais noteikti būtu brīnumains brīnums, pie sevis kādreiz esmu nosmaidījusi. 

Pārsteigta secināju: ir tik enerģijas, cik ir. Tā ir galīga, ne bezgalīga. 

Tomēr gadu gaitā man ir radusies atziņa: viena lieta ir izdzīvot skaisto grūtniecības laiku un piedzīvot brīnumpilnās dzemdības. Cita – izauklēt un izlolot. Patiesi būt līdzās priekos un bēdās. Līdz ar bērniem augt arī pašam – kā vecākam, kā personībai. Atlicināt laiku savām un vīra attiecībām. 
Reiz pārsteigta secināju: ir tik enerģijas, cik ir. Tā ir galīga, ne bezgalīga. Sarakstu, kas tik man būtu jāpaveic, lai justos labi savā vecāka lomā, varam sastādīt. Bet ko tālāk? Mammas, kuras nolēmušas īstenot savu jaunības romantismā noteikto bērnu skaitu, aicinu – kā jau visos projektos – ieviest pozīciju “projekta pārskatīšana”. Varbūt jums enerģijas ir vēl kādam bērnam? Bet tikpat labi – mazākam skaitam?
Pārskatot savu projektu “bērni”, tur ielikta atzīme: pietiks. Ja gadīsies, tad mīlēs, bet kopumā pietiks. Un pie projekta vētīšanas ir parādījusies piebilde – kā iemācīties parūpēties par sevi? Mēs visi tik labi zinām teoriju, kā tas jādara. Taču kā nonākt (un kāpēc tik grūti nonākt?) līdz tās īstenošanai dzīvē? 
Vēl vienu stundu naktsmiegam, vēl vienu nesteidzīgu rītu vīra siltā azotē, vēl vienu nedēļu atpūtai, vēl vienu brīdi, kad būt kopā un nesteigties. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja