Trakošanas kompanjons
“Tēta, nāc!” sauc Alise teju katru vakaru, kad, novannota un satīta dvielī, viņa tipina uz istabu. Pirmsmiega kārtība atkārtojas teju dienu no dienas – nomazgāties, iztīrīt zobus un tad trakot. Lēkāt pa gultu. Ripināties un smieties. Un trakošanai ir vajadzīgs kompanjons.
Gunita Krilova
Mammamuntetiem.lv viedoklis
FOTO: Artūrs Ķipsts
Vai lomas ģimenē ir tik strikti jānodala?
Neviens trakošanas kompanjons Alisei nav labāks par tēti. Es tikmēr steidzu sakārtot drēbes, kas meitai nākamajā dienā jāvelk mugurā. Kā parasti, kaut kas no vajadzīgā ir netīrs. Ātri, ātri ar rokām izmazgāju zeķītes. Alise lēkā pa gultu un smej. Tētim dauzīšanās, bet mammai – rūpes? Nav laika filozofēt – skaloju zeķītes un izkārtoju tās uz žāvētāja. Vēl jāpārbauda, vai kurpītes sausas.
Lasītākais
---
“Paldies, tēta, ļoti garšīgi!” pēc vakariņām sauc Alise. Arī pēc brokastīm viņa tā sauc un pēc katras ēdienreizes, ko ēd mājās. Pat ja esmu gatavojusi es, viņa pasakās savam tētim, jo zina – tieši tētis ir tas, kas visbiežāk uztaisīs garšīgas vakariņas. Un, kamēr virtuvē vīrs taisa vakariņas, es paceļu acis un pamanu, ka neesmu vienīgā, kas paveic visus nopietnos darbus bērna kopšanā. Un tā ir mana izvēle, vai, kamēr ģimenei top ēdiens, ar rūpju rievu pierē dzenāt putekļus vai samīļoties ar bērnu un izbaudīt dauzīšanās priekus, izkāpjot no it kā tradicionālā lomu sadalījuma – mammai rūpes, tētim dauzīšanās.
Autore: Gunita Krilova, žurnāla “Bērnudārznieks” galvenā redaktore
