Lai nezūd cerība un raisās arvien jauni sapņi!

“Dzīve skrien un es pat nepamanu, kā manas meitas izaug,” šovasar, asarām sariešoties acīs, man teica kāds tētis. Bet ir jāpamana. Ir jāpamana! Cik skaisti, mīļi, gudri un vienreizēji ir mūsu bērni. 

Katru dienu pateikties par to, kas mums dots – izklausās klišejiski. Bet es nudien ik dienu ar acīm samīļoju katru no savas ģimenes. 

Viņi ir tik, tik… vārdos neaprakstāmi lieliski. Vienkārši tāpēc, ka viņi man ir un tādi, kādi ir. Katru dienu jūtos iepriecināta par ikvienu kolēģi, kas man ir – viņi ir patiesi labākā komanda, kādu jebkad esmu spējusi vēlēties. Tik darbīga, tik atbildīga, tik… cilvēciska.

Foto uzņemti Rīgas parkos – Ziemassvētku gaismas takas. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv.

Un vai dienu no dienas novērtējam arī savu dzīvesbiedru? Vai pasakām paldies par mazām it kā ikdienišķām lietām? Vai pasakām, cik maigas viņa rokas, cik mīlīgas mazās krunciņas ap acīm, cik skaistas kājas, mugura utt. (kas nu kuram)? 

Reizēm pārņem sajūta, ka stumjam savu dienu, savu sāpi, savu dzīvi uz priekšu. Nekas nekur nav jāstumj. Ir jāsapņo, jādzīvo, jāmīl tā, kā ir. Jo atslēga uz laimes izjūtu ir mūsu pašu rokās. Tik jāatrod, ja aizmirsies, kur nolikta.

Jādusmojas, kad jādusmojas, jāsmejas, kad jāsmejas. Bez moralizēšanas, bez kaunēšanās. Un jāpriecājas, un jāsvin – jo ikvienai sirdij, lai tā pukstētu un justu, vajadzīgi svētki.

Lai Tev sirdī balti un mierpilni svētki! Lai nezūd cerība un raisās arvien jauni sapņi!