Skolotājiem nav jājūtas vainīgiem, saņemot dāvanu no vecākiem! Apsveikt skolotāju – tas ir skaisti

Tikpat labi varētu teikt: "Kāpēc bērniem izlaidumā jādāvina puķes, vēl taču neko nav sasnieguši!", "Kāpēc Ziemassvētkos vajag dāvanas, Ziemassvētki nav par dāvanām!", "Kāpēc 18.novembrī liek ziedus pie Brīvības pieminekļa, Latvija ir manā sirdī!". Un tā tālāk. Jā, var izlaidumā bērniem nedāvināt puķes, negādāt Ziemassvētkos dāvanas un nelikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Un tā tālāk. Katrs drīkst darīt, kā grib un var. Vai skolotāju svētkos vajag apsveikt vai nevajag, ir katras klases un pat katra vecāka personiskā izvēle. Šim jautājumam nav pareizās vai nepareizās atbildes.

Taču būtu jauki, ja netiktu taisīta brēka gadījumā, ja citi dara vai grib darīt kā atšķirīgi. Mums katram ir savas vērtības un uzskati, un arī savas finansiālās iespējas, kas katrā dzīves posmā var būt atšķirīgas. Ja vieni dāvina, otriem nav jābļauj. Un otrādi.

Kā pēc plēšanās par dāvanām lai jūtas skolotājs?

Dāvanu dāvināšanai un saņemšanai savā būtībā ir jābūt patiesam un neviltotam priekam. Tātad prieku vajadzētu piedzīvot gan tam, kurš dāvanu saņem, gan tam, kurš to dāvina.

Tā kā man ļoti patīk rīkot svētkus un ar to zināmā mērā saistīta mana darba dzīve, tad visai bieži tieši es esmu tas vecāks, kurš uzņemas kādus klases pasākumu, izlaidumu organizatoriskos darbus. Es to neizjūtu kā apgrūtinājumu, gluži otrādi – ir tik forši rūpēties par to, lai sagādātu kādam pārsteigumu un prieku! Jo īpaši sava bērna skolotājiem. Un apkārt kolosālu pedagogu, kurus slavēt par darbu, kas tiek darīts, un pateikt paldies, ir patiesi daudz – Ilze Mateviča, Mārīte Ogorodņikova, Mareks Ignatjevs, Santa Peipiņa, Signe Ābola un vēl, un vēl!

Kāpēc gan lai nepateiktu paldies ne vien vārdos, bet arī dāvanas formā? Arī man pašai patīk saņemt kādu skaistu dāvanu no ģimenes, kolēģiem, draugiem. 

Protams, ne jau dāvanas izmēram ir nozīme, bet dāvanas idejai, siltumam, labajai domai; ķeksīša dāvanas gan labāk lai paliek neuzdāvinātas.

Aizdomājos – kā lai jūtas skolotājs, redzot sociālajos tīklos vecāku un sabiedrības ņemšanos? Vai var just neviltotu prieku un gandarījumu, ja ir sajūta, ka nebūt ne no visiem dāvana nāk no sirds? 

Mīļie skolotāji, jums nav jājūtas vainīgiem par to, ka ir sagādāta dāvana. Pieņemiet un priecājaties par to! Jo noteikti ja ne visi, tad liela daļa vecāku par to ir domājuši un gādājuši no visas sirds. 

Ja vecākiem dāvanai nav līdzekļu 

• Ja veidojas situācijas, kurās kāds rosina no katras ģimenes sveikšanai ieguldīt lielas summas, tad nevajadzētu sakost zobus un maksāt; ja klasē ir, piemēram, 30 bērni, tad 5 eiro no katra jau veido tādu summu, par kuru sanāk skaists pārsteigums. Tāpat nevajadzētu uzreiz vecāku čatā veidot skandālu – nekas nav labāks par cieņpilnām un strukturētām sarunām ar konkrētiem priekšlikumiem. 
• Ja kāds vecāks saprot, ka diemžēl ģimenes esošā situācija neļauj piedalīties dāvanas sagādē, tad to tā arī ir jāpasaka. Ja negribas to apspriest visas klases čatā, tad var teikt konkrētajam cilvēkam, kurš uzņēmies gādāt dāvanu. Tā vietā, ja ir iespējams, var piedāvāt savu palīdzību dažādos svētku organizatoriskajos darbos.
• Noteikti nevajag par naudas vākšanas un dāvanu pirkšanas lietām "spļaudīties" un gānīties bērna priekšā; patiesībā visi bērni vēlas, lai vecāki iesaistās viņa skolas dzīvē, lai piedalās sapulcēs, svētku rīkošanā utt.