Kāds ir ideālu attiecību noslēpums?
Ir jauki redzēt laimīgus pārus, kas šajās saulainajās dienās dod viens otram jāvārdu un sola mūžīgu mīlestību. Ir tīkami redzēt pārus, kuru acīs mirdz prieks un laime. Tajā pašā laikā ir skumji, ka pēc pāris gadu kopdzīves jaunā ģimene šķiras, jo pietrūka spēka kopt un lolot attiecības... Tāpēc mēģināsim saprast, kas ir veiksmīgu attiecību stūrakmeņi jeb vaļi, uz kuriem balstās savstarpējo attiecību pasaule!
Runāt, runāt un vēlreiz runāt…
Pirmā lieta, kas ieņem ļoti lielu vietu saskanīgu pāru attiecībās,
ir savstarpējā komunikācija. Viens no biežākajiem jautājumiem, ko
cilvēki uzdod, ir – vai tiešām mēs nerunājam vienā valodā? Ikdienā
mēs it kā sarunājamies latviešu valodā, bet tajā pašā laikā ir
kādas psiholoģiskas barjeras, kas traucē pilnvērtīgu komunikāciju
un savstarpēju sapratni. Savukārt tas rada domas, ka viņš mani
nedzird, viņš mani nesaprot, līdz ar to – viņš mani nemīl. Un viņš
var pateikt tieši to pašu: viņa mani neredz, viņa mani nenovērtē,
viņa mani nemīl, es viņai neesmu svarīgs.
Attiecības ir kā māja, kurai nepietiek tikai ar fasādes kopšanu, ir jākopj arī tās iekšiene.
Un tas viss tikai tāpēc, ka sarunu līmenī kaut kas nenostrādā
vai, precīzāk sakot, netiek pateikts. Nereti pāru sarunās dominē
ikdienišķas darbības: ko mēs darīsim, ko nedarīsim, ko ēdīsim,
cikos iesim. Partneri aizmirst, ka vienam otru ir jāpabaro arī
emocionāli, lai būtu spēks, jo pastāvēt līdzās tomēr nav viegls
„darbs”. Būtībā, pāris sastāv no diviem svešiem cilvēkiem, kas
viens otru ne tikai bagātina, bet arī tērē. Arī motīvi, kāpēc mēs
viens ar otru dzīvojam kopā, katram ir dažādi – reizēm, lai
atrisinātu savas problēmas, tāpēc, ka tas ir ērti, tāpēc, ka ir
vēlme iegūt kādu konkrētu statusu. Šajā jautājumā katram ir sava
atbilde, sava izpratne. Ja motīvi nesakrīt, veidojas priekšstats,
ka sliktā ir vairāk nekā labā. Un te var līdzēt tikai savstarpēja
komunikācija un savas pozīcijas skaidrošana (bet ne uzspiešana!).
Diemžēl daudziem nav spēka piespiesties pie tā piestrādāt. Nav
spēka un drosmes sākt komunicēt citādā līmenī, lai samērotu šos
iekšējos resursus. Mēs bieži vien esam pārsteidzīgi un pie pirmajām
problēmām paceļam balto karogu, lai dotos prom.
Vai tu cieni savu partneri kā individuālu
būtni?
Otrs tikpat svarīgs „valis” ir savstarpējā cieņa. Skarot attiecību
tēmu, vairāk tiek runāts par mīlestību, kaislību un seksu, bet
mazāk par savstarpējo cieņu un respektu. Tomēr pēdējās divas lietas
savstarpējai sadarbībai ir lielāka vērtība nekā kaislība. Turklāt
mīlestība ar laiku mainās un pārveidojas.
Uzsākot attiecības un kopdzīvi, tomēr būtu jānoslēdz tāds kā
„laulības emocionālais līgums” jeb, citiem vārdiem sakot,
„jāsasprauž ceļa karodziņi”. Ir jāizrunā, kā mēs kā tandēms
dzīvosim, kā sadalīsim savus pienākumus un atbildību, kas ko darīs
un ko nedarīs. Ko mēs darīsim ar saviem naudas resursiem, ko
darīsim, kad mūsu attiecībās būs konflikts, – vai mēs to „slēgsim
skapī” vai apsēdīsimies un risināsim.
Nevajag iedomāties – man ir attiecības, pārējais jau ir
pašsaprotami. Pašsaprotami vispār nekas nenotiek! Vienam ir galvā
scenārijs: o, es izdomāšu, un otrs to darīs, un es dusmošos, ja
viņš nedarīs! Taču tas nenozīmē, ka otrs šo scenāriju automātiski
zina. Otram galvā ir pavisam cits „funktieris”, jo jūs esat pilnīgi
atšķirīgi cilvēki. Attiecību veidošana ir smags darbs, tas ir
grūtāk nekā izremontēt māju, iekopt dārzu vai izrakt bedri.
Attiecības ir kā māja, kurai nepietiek tikai ar fasādes kopšanu, ir
jākopj arī tās iekšiene. Tā nekopsies pati no sevis. Mēs esam
tendēti saņemt interesi par sevi, lai justos nozīmīgi un atbilstoši
otra izvēlei, tomēr šī iedomātā pienākošamies interese nedrīkst būt
pašsaprotama, sevišķi jautājumos, kas attiecas uz jūtu pasauli.
Skarot attiecību tēmu, vairāk tiek runāts par mīlestību,
kaislību un seksu, bet mazāk par savstarpējo cieņu un
respektu.
Pieņem mani tādu, kāds esmu!
Būt daļai no pāra vēl nenozīmē, ka cilvēkam automātiski tiek dotas
tiesības būt tādam vai tādai, kāda esi, – šo vārdu primitīvākajā
izpausmē. Jūtas ir katra cilvēka ļoti individuāla un privāta daļa.
Nereti jūtas nav kontrolējamas vai arī to izdarīt ir ļoti grūti.
Tomēr mēs varam cienīt partneri un censties kontrolēt sevi,
neizgāžot savas dusmas pār otru, it kā tas būtu pašsaprotami – ja
tu man trāpies pa rokai, es „nenobremzēšu”, jo, redziet, ir
pašsaprotami izrādīt, ko es jūtu! Tomēr tas nav pašsaprotami. Ir
jāapzinās, ka tā tu saindē gaisu, kuru jūs abi elpojat. Ir nedaudz
jānokontrolē, ko drīkst pateikt un kā to pateikt. Var mierīgi
pateikt, ka esmu dusmīgs vai aizvainots par kādu konkrētu rīcību,
bet nedrīkst vienkārši aizcirst durvis vai izrīkoties tā, it kā
jūra būtu līdz ceļiem.
Vienošanās par noteikumiem
Viens no labākajiem paņēmieniem, kā sakārtot attiecības jau pašos
pirmsākumos, ir pie tases kafijas mierīgi izrunāties un uzrakstīt
kopdzīves spēles noteikumus. Tādu kā scenāriju. Kāpēc pāri tā
nedara? Tāpēc, ka tas šķiet mākslīgi, jo attiecību sākumā galvenā
vērtība ir mīlestība, kuras izbeigšanos neviens pat nepieļauj. Un
no citu kļūdām diemžēl neviens nemācās, tāpat arī neklausās padomos
no malas, tā teikt – ko jūs, vecie, saprotat! Pāris sāk
ieklausīties tikai tad, kad rodas pirmā krīze. Tomēr bieži vien ir
par vēlu, abi atjēdzas un sāk uzdot jautājumus – kāpēc es esmu ar
šo cilvēku kopā? Viņš ir tik atšķirīgs! Un tad man rodas jautājums
– kur tu biji tad, kad kāpi attiecību vilcienā? Kāpēc nesaskaņoji
savu biļeti ar partneri? Kāpēc nepajautāji, vai vispār braucat
vienā virzienā?
Pārtrauc salīdzināt un gaidīt!
Ir pieredzēti gadījumi, kad sieviete sūdzas: mans draugs mani
nemīl, bet draudzenei gan ir paveicies! Viņai tāds vīrietis – kā
viņai kaut kur ievajagas nokļūt, viņš uzreiz aizved, pagaida, atved
atpakaļ. Pat nakts laikā! Kāpēc manējais tā nevar?
Pirmkārt, šāda salīdzināšana ir liela bērnišķība. Otrkārt, ja kaut
kas ir nepieciešams, var izvēlēties pienācīgu formu, kā to
pasniegt, lai vīrietis nejustos apvainots un kritizēts. Tajā pašā
laikā jāatstāj otram izvēles iespējas! Treškārt, ja ir kāda
ekstrēma situācija, kad bez otra palīdzības nevar iztikt, tas ir
cits jautājums. Tomēr nav pašsaprotami, ka pieaugusi sieviete pati
nespēj organizēt savu dzīvi – nokļūšanu uz darbu, uz skolu,
draudzenes apciemojumu vai gājienu uz veikalu. Ja kādam vīrietim
patīk aizbildnieciskā tēva loma un viņš saka: es tevi vadāšu visur,
kur vien sagribēsi, jo es par tevi uztraucos, – tad viss ir
kārtībā. Tomēr, ja sieviete tēlo bērnu un nesagaida atsaucību, tad
viņai vienkārši nav atbilstošais partneris, jo uzstādījums nevar
būt pašsaprotams – es izdomāšu scenāriju, kas otram ir jādara, taču
scenārijs pat neparedz nekādu elastību vai atlaides, vien otra
dzīvesveida un režīma pilnīgu kontrolēšanu.
Autore: Aina Poiša,
Premium Medical
ģimenes psihoterapeite