Kāpēc mēs nemācāmies dzīvot labāk?
Vai jums laiku pa laikam ienāk prātā doma, ka dzīvē nekas īpašs nenotiek, ka gribētos to padarīt košāku, krāsaināku, vairāk iziet no mājām, vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar bērnu, ar vīru, uzlabot attiecības ar vecākiem, vairāk to, vairāk šo.... bet nekas nenotiek!!!!!
Un tad nāk piedāvājums — labs, jums nepieciešams, tieši kā ar
āmuru naglai uz galvas: šis ir man, nudien, šo es izmantošu! Bet —
dienas iet, stundas rit un labā apņemšanās iet un darīt nez kur
izčib... citi iet, dara, piedalās, bet jūs atkal nopūšaties — nekas
īpašs nenotiek...
Daudz dodoties uz dažādiem vecāku (un ne tikai vecāku) saietiem,
grupām, lekcijām, esmu ievērojusi vienu: aktīvie cilvēki iet un
piedalās, izmanto iespējas, iegulda līdzekļus, lai mācītos (un
aktivitāte nav tieši proporcionāla ģimenes naudas maka biezumam),
savukārt citi — tie, kas čīkst un gaida, kad dzīvē „beidzot kaut
kas sāks notikt”, — brīdī, kad dzīve piedāvā iespēju, to vienkārši
palaiž gar degunu.
Satiekas divi vīri. Viens saka: es atkal gribu uz Parīzi. Otrs jautā: tu jau tur reiz biji? Uz ko pirmais atbild: Nē, es jau vienreiz gribēju...
Sajūta par to, cik mēs šeit, Latvijā, esam inerti, mani pārņēma
šonedēļ, kad visai aktīvi meklēju dalībniekus vecāku grupai Bērnu
emocionālā audzināšana. Rakstot „mēs”, apzinos, ka ne jau visi un
ne vienmēr, bet šoreiz tomēr vispārināšu, cerot, ka neaizvainošu
daļu lasītāju. Mans mērķis nav kritizēt, mans mērķis ir piedāvāt
pārdomāt savas vērtības. Kāpēc mēs, vecāki Latvijā, tērējam naudu
lietām, ar kurām varam palepoties ārēji, — ar milzu entuziasmu
pērkam ratus, kuri ģimenei krietni par dārgu, apdāvinām savus
mazuļus ar bieži bezjēdzīgām rotaļlietām, pērkam viņiem laka kurpes
un kleitas, „krutus” mobilos tālruņus un vēl un vēl — iegādājamies
lietas, lietas un atkal lietas... Kāpēc mēs neieguldām laiku un
naudu sevis izglītošanā? Kāpēc mums šķiet, ka par grāmatvedi,
zobārstu, šoferi ir jāmācās, bet par labiem vecākiem vienkārši
kļūst? Kāpēc mums joprojām šķiet, ka dzemdību sagatavošanas kursi
vajadzīgi, lai dabūtu zīmogu mātes pasē un vīrs varētu stāvēt
blakus dzemdībās (nevis, lai uzzinātu, kā aprūpēt mazuli, kā sev un
bērnam labākā veidā viņu dzemdēt un kā īsti vīrs var palīdzēt
dzemdībās)? Kāpēc mums šķiet, ka pats dzemdību fakts mūs padara par
prasmīgiem vecākiem, ka visi ir izauguši un mums, vecākiem, nav
jāpūlas, lai bērns izaugtu fiziski un arī emocionāli veselīgs, —
galu galā bērnudārzā iemācīs gan lasīt, gan rakstīt, bet mūsu,
vecāku, rūpes ir sagādāt naudu jaunam mobilajam, mājai,
automašīnai, dienišķajam maizes riecienam.
Ja jau mēs esam tik gudri un prasmīgi bez mācīšanās, bez vēlmes
kļūt zinošākiem ne tikai savā darbā, bet arī cilvēciskajās
attiecībās ģimenē, ar bērniem, tad kāpēc vecāku portāli ir
pārpildīti ar izmisuma pilniem jautājumiem par bērnu audzināšanu,
brēcieniem pret debesīm, ka „netiekam galā ar savu mazo mīļumiņu”
(vai vairākiem)? Kāpēc mēs nemācāmies risināt situācijas ģimenē, ar
bērniem, nemēģinām kaut ko uzlabot savā un viņu dzīvē? Maksimums,
ko darām, ir — aizvedam savu bērnu pie psihologa un sakām: dariet
ar viņu kaut ko, mēs vairs nespējam...
Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem. Varbūt jums ir? Bet nesakiet,
ka trūkst naudas. Patiesi svarīgajam mēs vienmēr atrodam gan laiku,
gan līdzekļus, vai ne?
Un beigšu ar vienu īsu stāstu. „Satiekas divi vīri. Viens saka: es
atkal gribu uz Parīzi. Otrs jautā: tu jau tur reiz biji? Uz ko
pirmais atbild: Nē, es jau vienreiz gribēju...”
Neatlieciet savas patiesās vēlmes un vajadzības!
Aicinu jūs pieteikties Bērnu emocionālās audzināšanas grupā, ko
vadīšu es, Diāna Zande. Grupa sāksies 6. oktobrī, notiks otrdienu
vakaros Rīgā. Sīkāku informāciju par vietu, laiku un samaksu varat
iegūt, rakstot e-pastu uz bea.diana@inbox.lv vai zvanot pa
tālruni 29266007.
Kas ir Bērnu emocionālās audzināšanas grupa?