Kāpēc mēs mīlam, un kāpēc mīl mūs?
Kāda portālā reģistrētā mamma mums jautā: „Tāpat vien mēs mīlam tikai Dievu, mazus bērnus un savus vecākus. Kāpēc mēs mīlam cilvēkus, ar ko dzīvojam kopā, guļam vienā gultā, audzinām kopējos bērnus?” Un patiešām reizēm gribas par šo jautājumu padomāt un parunāt.
Attiecību konsultants un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs.
Mīlestība pret Dievu
Runājot par mīlestību, var zīmēt šādu shēmu — pirmā ir mīlestība
pašam pret sevi, un tikai tad ir mīlestība pret visiem pārējiem:
partneri, bērniem, vecākiem, Dievu, draugiem, dabu, visu citu, kas
ir apkārt. Bet primārā ir mīlestība pret sevi. Ja cilvēks nemīl
sevi, viņam nav spēka mīlēt jebko citu. Reliģija propagandē citādu
uzskatu — ja tu mīli Dievu, visi, arī Dievs, mīlēs tevi. Bet — nekā
tamlīdzīga! Ja tu nemīli sevi, tev nav spēka mīlēt Dievu. Tikai
tad, kad cilvēks sāk mīlēt sevi, viņam pietiek spēka un resursu,
lai mīlētu citus. Tikai tad jebkuras attiecības veidojas kā brīvu
cilvēku attiecības. Ir jāuzdod jautājums: ko reliģijā Dievs tev
liek darīt — būt brīvam cilvēkam vai būt pazemīgam un rāpot?
Diemžēl cilvēks Dieva pielūgšanas sistēmu izvēlas, izejot no savas
garīgās brīvības pakāpes. Cilvēks it kā nonāk slazdā, jo viņš nemīl
pats sevi, viņam nemaz netiek piedāvāta ideja, ka tev vispirms
jāmīl sevi.
Mīlestība pret vecākiem
Mīlot vecākus, mēs parakstāmies zem viņu izvirzītajiem
nosacījumiem. Esot bērnam, mums ir svarīgi, ka vecāki mūs mīl. Tas
ir liels pārdzīvojums, ja bērns konstatē pretējo. Jā, gadās arī tā.
Tas ir liels mīts, ka vecāki vienmēr mīl savus bērnus. Vienu daļu
bērnu — jā, un tie ir laimīgi. Bet daļu ne, un tiem parasti to ir
grūti pieņemt, bet, ja viņi spēj šo realitāti pieņemt, viņi spēj
mīlēt arī sevi. Agrākos laikos vecāku mīlestība bija ļoti būtiska,
lai izdzīvotu. Mūsdienās ir dažādi sociālie faktori (ārsti, bērnus
reģistrējošas iestādes, bāriņtiesas, sociālie dienesti), kas
iejaucas un seko līdzi tam, kas notiek ar bērnu. Mēs dzīvojam
tiesiskā sabiedrības sistēmā, kas prasa atbildību par bērnu. Bet
pieprasīt mīlestību nav iespējams. Tomēr par to, ka vecāki mūs nav
mīlējuši, nevar čīkstēt visu mūžu. Tas jāpieņem, un ar to ir
jāsamierinās. Vecāki mūs nav mīlējuši nevis mūsu dēļ. Iemesls ir
meklējams viņos — viņu nepiepildītajos sapņos, neveiksmīgajās
attiecībās, pašu bērnībā.
Bērnus patiešām mēs mīlam bez iemesla. Tikai tāpēc, ka viņi ir.
Vecāki un Dievs
Salīdzinot mīlestību pret Dievu un vecākiem, ir tā, ka vecāki
nereti ir Dieva analogs. Tiem, kam nav īstu attiecību ar tēvu vai
māti, baznīca sevi piedāvā kā lielā tēva un lielās mātes tēlu. Ja
tā var teikt — piedāvā vecāku pakalpojumu. Māte baznīca, mātes
baznīcas klēpis. Lūgšana Mūsu tēvs debesīs ir vēršanās pie tēva.
Līdz ar to tas viss kļūst par reliģisku mārketingu. Tiek piedāvāta
ideja, kuras dēļ reliģija iegūst resursus jeb ticīgos, kas
enerģētiski baro baznīcu. Faktiski tiek savākti cilvēki, kuriem
trūkst viena vai abu vecāku mīlestības. Ne velti baznīcas ieejas
velve ir līdzīga sievietes iegurņa kaulam, kas rada klēpī
atgriešanās sajūtu. Atgriešanās sajūtu klēpī, kur ir silti, mīksti
un droši.
Mīlestība pret partneri
Mīļoto mēs mīlam tāpēc, ka viņš kaut kādā veidā atspoguļo mūs
pašus. Tajā brīdī, kad tu pilnībā esi pieņēmis sevi, tev kļūst
viegli mīlēt otru cilvēku tādu, kāds ir viņš. Mīlestība ir kā
svece, kas izstaro gaismu, kuras pietiek visiem. Un neviens netiek
apdalīts. Kas notiek, ja es otru vairs nemīlu? Vai es nemīlu sevi?
Ja es visu mūžu strādāšu ar sevi un sevi mīlēšu, vai tas nozīmē, ka
mīlēšu arī to otru? Jā, ja mīlēsi sevi, tev pietiks emocionālo
resursu, ko dot otram cilvēkam, jo patiesa sevis mīlēšana ir
milzīgs resursu avots. Ja mīli sevi, nenozīmē, ka mīlēsi visus
pasaules vīriešus vai sievietes, bet tam, ko iemīlēsi, tev pietiks
spēka. Ja arī ar laiku noplaks kaisles jūtas, paliks citas, kas arī
ir ļoti īpašas. Tās var būt mierīgākas un piezemētākas, bet tajā
pašā laikā bezgala siltas. Cilvēki savstarpēji no šādām jūtām
iegūst daudz, jo tās izstaro milzīgu labvēlību. Ja tu dosi no
sirds, otrs būs gatavs dot pretī. Tā būs savstarpēja apmaiņa. Un
tajā pašā laikā tikai tad, kad tev ir, ko dot, tu spēj arī
pieņemt.
Jā, mīļoto mēs mīlam tāpēc, ka viņš kaut kādā veidā atspoguļo mūs
pašus. Ko teikt tiem, kas saka — es savā partnerī mīlu kārtības
mīlestību, pedantismu, bet pats tāds neesmu. It kā liekas, ka te
nav lūkošanās spogulī. To, kā man trūkst, es it kā ieraugu otrā. Un
te nerodas pretruna. Šim nekārtīgajam arī patīk sakārtotība, tikai
otrs to spēj labāk realizēt. Attiecību veidošana ir kā karodziņu
šūdināšana. Lai atrastu savu partneri, tev jāuzšuj karodziņš, un
tas jāpaceļ augšā, lai visi redz, kādas ir tavas vērtības. Un
vērtības taču pievelkas.