Vai bērns partnerus satuvina?

Nesen kāda paziņa man stāstīja par sev zināmu pāri, kuriem neesot bērnu, un viņi tos joprojām pēc padsmit gadu laulības nevēloties. Manas paziņas viedoklis bija: "Varbūt pareizi vien dara, jo, kad paskatās, kas tik apkārt visiem nenotiek ar viņu attiecībām pēc bērna piedzimšanas..."

Bērna ienākšana pāra attiecībās ir attiecību attīstības krīze.

FOTO: Shutterstock.com

Bērna ienākšana pāra attiecībās ir attiecību "attīstības krīze".

Kārtējo reizi aizdomājos, kāpēc tas, kas daudziem šķiet kā viņu attiecību kulminācija, un kam it kā vajadzētu viņus viņuprāt vēl vairāk tuvināt, paveic ar attiecībām ko pretēju?

 

Savā ziņā bērna ienākšana pāra attiecībās ir attiecību "attīstības krīze". Attīstības krīzes gan cilvēkam individuāli, gan pārim nozīmē no kaut kā atteikties, kaut ko zaudēt, lai tiktu uz priekšu, apgūstot ko jaunu, ieejot nākamajā attīstības līmenī. Tā ir arī jauna brieduma iegūšana. Nereti, vēloties iegūt ko jaunu, mēs negribam saskatīt un pieņemt to, ka neizbēgami tomēr no kaut kā arī jāatsakās. Tad, kad tāds mirklis pienāk, kurā apzināmies savu zaudējumu, ir dabiski, ka varam justies vīlušies, skumji un pat dusmīgi.
 

Nereti, vēloties iegūt ko jaunu, mēs negribam saskatīt un pieņemt to, ka neizbēgami tomēr no kaut kā arī jāatsakās. Tad, kad tāds mirklis pienāk, kurā apzināmies savu zaudējumu, ir dabiski, ka varam justies vīlušies

Reklāma
Reklāma


Ko ar savām skumjām, vilšanos un dusmām iesāk vīrietis un ko - sieviete, kad viņi apzinās, ka viens otram nevar vairs veltīt tik daudz laika, uzmanības un citu mīlestības izpausmju kā iepriekš? Vai mēs varam par to viens ar otru runāt, nepārmetot un nepieprasot? Vai mums vispār ir laika sarunāties, un ja nav, tad — kāpēc mēs savām attiecībām piešķiram tik maz vērtības, ka tādu pārrunu laiku neieviešam (kaut vai 15 minūtes ik dienas, pievēršoties tikai un vienīgi viens otram, bez televizora, datora un citiem fona traucēkļiem, liekot pagaidīt arī bērnam)?

Vai mēs spējam neiegrimt abpusējā aizvainojumā, bet pamanīt otra ieguldījumu un būt pateicīgi ne tikai klusībā pie sevis, bet arī vārdos? Jo, lai cik apskaužama neliktos vīrieša pozīcija — ik dienas saģērbties un iziet "tautās", kontaktēties ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri prot runāt, nevis tikai izteikties raudot, viņš tomēr strādā, kas bieži ir ļoti smagi un nogurdinoši. Par to, cik iegulda sieviete mājās ar mazuli, lai cik viegli varbūt kādam tas no malas neliktos, tu jau pati to zini. Vai tas abpusēji tiek novērtēts?

Protams, šie nav vienīgie jautājumi par šo tēmu, un uz šiem jautājumiem ir vairākas atbildes, tāpēc būtu jauki, ja tu padalītos savā pieredzē. Manuprāt, ir tik būtiski apzināties, ka, lai arī ne vienmēr spējam ietekmēt dažādus ārējos apstākļus, tad attiecības ar tuvāko varam ietekmēt ļoti.

 


Vita Kalniņa, psiholoģe, centra

LĪNA, vadītāja, 3 meitu mamma