Par iemīlēšanos savā bērniņā

Jā, es zinu, ka daba to tā ir paredzējusi, jo mazie jau ar visu savu būtību ir tā ieprogrammēti, lai apkārtējie par viņiem būtu sajūsmā. Tas dziļais acu skatiens, kas meklē mūsējo, jau īsi pēc piedzimšanas. Tie smaidi un vēlāk skaļie smiekli, kas atskan ne jau tāpat vien, apkārt skatoties, bet tieši mūs — vecākus ieraugot un ar mums kopā esot.

Ko daba ar šo brīnišķo iemīlēšanās dāvanu ir gribējusi no mums tomēr paprasīt? Īstenībā tik vien kā to, lai parūpējamies par mazā cilvēka izdzīvošanu. Lai paēdinām, saģērbjam, sasedzam, nodrošinām, lai mazais nenokrīt zemē, neaizkrīt aiz gultas, neaizrijas ar ko bīstamu... Un vēl, lai maigi pieskaramies, lai turam cieši savam ķermenim klāt, lai starojam par kopā būšanu, lai runājamies, ķiķinām, aijājam, ūjinām, smaidam un smejamies, dziedam un šūpojam... Kāds tam visam sakars ar izdzīvošanu? Vistiešākais.

Ko daba ar šo brīnišķo iemīlēšanās dāvanu ir gribējusi no mums tomēr paprasīt? Īstenībā tik vien kā to, lai parūpējamies par mazā cilvēka izdzīvošanu.

Jau vairākus simtus gadu atpakaļ kāds ietekmīgs valdnieks (diemžēl nesameklēju precīzu atsauci uz gadu un viņa vārdu, taču to uzskata par vienu no pirmajiem psiholoģiskajiem "eksperimentiem") uz kādas salas aizsūtīja zīdaiņus, kas bija palikuši bāreņi, kopā ar auklītēm. Šiem bērniņiem bija nodrošināts ēdiens, apģērbs, gultiņas un siltums, taču auklītēm bija aizliegts ar viņiem sarunāties, viņiem smaidīt, viņus kužināt un viņiem acīs skatīties. Visi mazuļi diezgan īsā laika periodā mira. Neizdzīvoja.

Taču dabā tas viss ir tik gudri sakārtots. Mazie paši visādos veidos uz mūsu mīlestības izpausmēm uzprasās. Un viņi ir tik laimīgi, ja tiek ar visu zīdainītim paredzamo iespējamo mīlestības repertuāru par to apbalvoti. Šī viņu laime izraisa atkal laimi vecākos, jo ir brīnišķīgi, ja tavs bērns tev "pasaka", cik laba mamma esi.

Pašai mammai daba ir iedevusi ķermeniskas baudas sajūtas, bērnu turot pie sevis un zīdot. Reizēm mammas brīnās vai pat sajūtas vainīgas, ka tik ļoti samazinājusies seksuālā vēlme partnerattiecībās, taču maigā kopā būšana ar zīdaini bieži ķermenisku un intīmi emocionālu apmierinājumu jau sniedz pārpārēm. Pamazām jau atgriežas arī partnerattiecību nozīmība, pamazām jau katra iemīlēšanās pāriet, pāraugot kādā citā sajūtā. Veiksmīgā gadījumā — uzticēšanās un drošas paļaušanās pilnās mīlestības attiecībās.
Tomēr ne vienmēr mammai ir viegli ar šīm sajūtām. Ne vienmēr ir drosme tām ļauties, atbildēt bērna aicinājumam uz tuvu saplūšanu. Arī man ar pirmo bērniņu tas neizdevās pats no sevis. Iespējams, manu smago attiecību dēļ ar savu mammu. Iespējams, dažādu līdz galam neizsāpētu sāpju dēļ. Taču es pie tā strādāju. Ir vērts palīdzēt pašai sev, piemēram, meklējot profesionālu palīdzību pie cilvēka, kas rosina uzticēšanos un sajūtu, ka viņš pats ko zina par šādām tuvām attiecībām.

Tas var būt skaisti. Un ir vērts ļaut tam notikt.

Vita Kalniņa, psiholoģe, centra

LĪNA,  vadītāja, 3 meitu mamma