Katrā mīlestībā laikam ir mūžības ilgas

Šobrīd vairs tikai gaistoši spēju noķert kaut mazliet no tās sajūtas, kādā, iespējams, šo teikumu rakstīju, bet ticu, ka Jums šī sajūta ir zināma. Kā lai to apraksta? Saldi sāpīga? Un ko tik cilvēks neizdomā, mēģinot tikt ar šo sajūtu kaut kā galā.
Daži cer, ka "mūžīgi-mūžos-zvērests", stājoties laulībā, spēs pasargāt no iespējama attiecību zaudējuma. Esmu domājusi par to, ka, ja kaut kas šķiet pats par sevi saprotams un viegls, tad taču nav jādomā par zvērestiem. Zvēresta jēga jau droši vien ir tieši tajā, ka ļoti reāls ir fakts — attiecības ar partneri reti spēj būt mūžīgi kvalitatīvas. Īpaši, ja ņem vērā to, ka vidēji dzīves ilgums Eiropā palielinās, "mūžība" nozīmē arvien ilgākus gadu desmitus. Vai tiešām abi, augot un mainoties, tik ilgi spēs mainīties saskaņoti un līdzīgā virzienā? Dažos gadījumos noteikti, ka jā, bet citos attiecības var kļūt nelabvēlīgas abiem partneriem. Vai zvērests būs kā garantijas talons, kas paglābs?

Vidēji dzīves ilgums Eiropā palielinās, "mūžība" nozīmē arvien ilgākus gadu desmitus. Vai tiešām abi, augot un mainoties, tik ilgi spēs mainīties saskaņoti un līdzīgā virzienā?

Ir vīrieši un sievietes, kas uzskata, ka, ja vien viņi paši būs perfekti un centīsies visu darīt vislabāk, ļoti, ļoti rūpējoties par otru, tad šim otram nebūs iemesla attiecības pārtraukt, jo aiziet no tik lieliska partnera būtu vienkārši muļķīgi.

Tad, protams, ir tādi, kas domā, ja vien viņi spēs izkontrolēt katru mīļotā skatienu un uzvedību, kas viņu attiecības kaut kā varētu apdraudēt, tad to vai nu kā laicīgi varēs vērst par labu vai arī vismaz viņi nepaliks muļķa lomā, un, laicīgi to uzzinot, attiecības pārtrauks pirmie. Varbūt ar domu — būtu mīlējis mūžīgi, ja vien ne tas otrs šitā...

Šo sarakstu droši vien varētu vēl papildināt ar dažādām idejām par to, kā censties piedzīvot to kopīgo mūžību.
Man bieži ir jāsastopas ar savu klientu jautājumiem, kā gan lai pārliecinās, ka tas ir pa īstam, vai ka nepiemānīs (jo cits jau tā izdarīja vai šis pats jau vienreiz pamanījās), ka pēc laika otrs neaizies citur, ka nepārstās mīlēt... Vai gan kāds to var izmērīt un noteikt? Protams, pēc laika var izrādīties, ka šī izvēle vai lēmums neved tur, kur gribējās, un ka notiek lietas, kas biedējušas. Tā tas notiek un var notikt. Taču, mēģinot sevi pasargāt no sāpēm, mēs sevi droši sargājam arī no veselīgām attiecībām.
Visas mūsu izvēles notiek šodien. Šodien mēs esam vai neesam ar kādu, šodien mēs ļaujam vai neļaujam sev mīlēt un sevi mīlēt, šodien mēs vai nu dzīvojam vai tikai grasāmies dzīvot, jo, lai atļautos dzīvot pa īstam, prasās pēc garantijas talona, ka viss ilgs mūžīgi.
 

Vita Kalniņa, psiholoģe, centra

LĪNA

vadītāja, 3 meitu mamma