Atklāsmes bērnu slimnīcā

Gulēju ar vecāko meitu Annu, kurai tolaik bija divi gadi ar astīti, Gaiļezera slimnīcas infekciju nodaļā. Otra meita no šīs pašas nodaļas mājās atnesa rota vīrusu. Kad Anna saslima, mēs aizbraucām pēc māsiņas, kas pieslēdza meiteni sistēmai un vairākas stundas pilināja vēnā šķīdumu, lai pasargātu no atūdeņošanās. Līdzšinējā mūsu pieredze liecināja, ka pēc vienas tādas procedūras, tas draņķis atkāpjas un viss ir kārtībā. Nākamajā dienā Anna negāja uz podiņa. Bija visnotaļ žiperīga, ēda, arī mazliet arī dzēra ūdentiņu, tāpēc nekādas panikas nebija. Pēcpusdienā braucām uz slimnīcu, jo svarīgais process tā arī nebija sācies, turklāt Anna kļuva mazliet miegaina. Uzņemšanā kā allaž formalitātes, mērījumi, intervijas... Tad kaut kādā brīdī mediķi kļuva neparasti steidzīgi – mūs ātri nogādāja nodaļā, savāca analīzes, nekavējoties ieradās dežūrārsts, vēlreiz noklausījās stāstu par nepačurāšanu un atkal pieslēdza Annu sistēmai. Tie, kas bijuši šajā nodaļā zina, ka pēc šīs procedūras nākamā ārsta vizīte parasti ir pēc vairākām stundām. Mūsu gadījumā rosība notika nepārtraukti – viena no palātas biedrenēm pat vienubrīd uzmeta lūpu – kā tad tā – mana meita pamperi piešauj ik pēc 15 minūtēm, bet tas, redz, nevienam neliekas ievērības cienīgi, savukārt pie mums uz dzīvi pārvācies viss ārstu konsīlijs. Dakteriem bija aizdomas, ka radušies nieru darbības traucējumi. Pēc pusstundas bija gatavi analīžu rezultāti. Viss kārtībā, nieru mazspējas pazīmju nav. Atliek tikai to procesu „uzstartēt”. Māsiņa pa tiešo vēnā no pāris milzīgām šļircēm ielaida trieciendevu šķīduma, tomēr vēl pēc pāris stundām šķidrums joprojām turpināja uzkrāties un Annas acu plakstiņi lēnām uztūkt. Dakteris injicēja kaut kādas zāles, pabrīdināja, ka process sāksies zibenīgi un vēl pēc apmēram desmit diezgan sāpīgām asaru pilnām minūtēm pirmie 0.5 litri pameta Annas organismu. Laimīgas beigas.

Mūsu gadījumā rosība notika nepārtraukti – viena no palātas biedrenēm pat vienubrīd uzmeta lūpu – kā tad tā – mana meita pamperi piešauj ik pēc 15 minūtēm, bet tas, redz, nevienam neliekas ievērības cienīgi, savukārt pie mums uz dzīvi pārvācies viss ārstu konsīlijs.

Šo stāstiņu uzrakstīju, lai pabrīdinātu, ka ilga šaubīšanās – braukt vai nebraukt uz slimnīcu - saukt vai nesaukt dakteri var beigties bēdīgi. Ja mēs vēl pāris stundas būtu vilcinājušies, varēja notikt nelabojamais. Man bija svarīgi jums to pastāstīt, lai mūsu muļķība ir mācība citiem. Nevienam nepatīk slimnīcas, bet tikai tur mēs varam būt droši, ka problēmu gadījumā par mūsu bērnu kvalificēti parūpēsies. Paldies nodaļas dakteriem un māsiņām. Piedodiet, ja kādreiz dzīve kaut uz mirkli, kaut ar apziņas kaktiņu esmu apšaubījis jūsu profesionalitāti.

Neliela atkāpe par tēmu – tēvs slimnīcā

Tēvs, kas ar bērnu guļ slimnīcā, ir retums. Vismaz mammas, ar kurām gulējām vienā palātā bija pārsteigtas, ka kopā ar bērnu slimnīcā neguļ māte. Sindija pirms tam nedēļu bija pavadījusi blakus palātā ar mazāko meitu. Grietai tolaik bija nepilns gads un loģiski, ka pilnīga atkarība no mātes. Tāpēc, kad uzzinājām, ka Annai jāpaliek slimnīcā, nebija šaubu, ka palikšu es. Manu palātas biedreņu attieksme pret mani bija, it kā es būtu mesija, kas ienesis gaismu tumsas valstībā. Tētis slimnīcā? Neticami... It kā, es būtu pelnījis ordeni par to vien, ka esmu kopā ar savu meitu. Un nebija jau tā, ka vīri kaut kādi sazin nezin kādi. Nāca, sēdēja pie gultiņas, rūpējās gan par mammu, gan bērniņu... Bet ietekmes zonas stingri nodalītas – mamma pie bērna, tēvs pie virpas.

Tētis slimnīcā? Neticami... It kā, es būtu pelnījis ordeni par to vien, ka esmu kopā ar savu meitu.

Nekā nosodāma tajā nav. Abi manu kaimiņieņu vīri vakaros pēc darba brauca ar pilniem iepirkumu maisiņiem un vairākas stundas pavadīja kopā ar ģimeni, dienā zvanīja un interesējās - kā klājas. Patiesībā īsti paraug tēti, tomēr sarunās ar mammām sapratu, ka vienlīdzīga pienākumu dalīšana viņām šķiet ļoti vilinoša. Galu galā arī mammām taču ir darbs un arī viņas slimnīcā nebūt nejūtas gluži kā mājās. Gribas ieiet vannā, sakopt sevi... Situācijas paradokss ir tajā, ka liela mērā tieši mammas ir vainojamas, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Ģimenes pienākumu sadalījums nav Satversmē ierakstīts – to nosaka divu cilvēku savstarpējā vienošanās vai klusu piekrišana. Pierādījumi šim apgalvojumam nav tālu jāmeklē. Kad viena no mammām dāvaniņā no mazuļa saņēma vīrusu, viņas vīrs bez jebkādiem ah un vai, parūpējās par viņas nogādāšanu mājup un palika slimnīcā. Jūs teiksiet, ka viņam nebija izvēles? Iespējams, bet es nešaubos, ka viņš neiebilstu arī, ja tas būtu jādara, lai sieviņa pilnībā izjustu viņa atbalstu. Viņi vienkārši nebija par to runājuši. Ticiet, – sarunājoties var atrisināt ļoti nopietnas problēmas. 
 

Guntars Meluškāns

, draugiem.lv radošais direktors un trīs bērnu tētis