Grābiet bērnus!

Konfliktēšana, trīsstūrī izveidojot stabilu un nesagraujamu pāri, ir ļoti izplatīts cīņas un savas taisnības pierādīšanas veids. Ja tu esi viens, bet mēs esam divi, tad tev nav taisnība! Nereti tas, ko sagrābt vai ar ko izveidot ciešu pāri, ir atkarīgais vai bērns. Tāds, kurš nevar atļauties netikt sagrābts, kam jāklusē un kam jāļauj sevi izmantot jebkurā no konfliktiem starp vecākiem. Strīdos, kuru jēgu saprast viņš nav spējīgs. Kam jānokļūst lojalitātes konfliktā ar vienu no saviem vecākiem, tādēļ, ka otrs ir pamanījies viņu sagrābt un tādēļ, ka viņš nevar atļauties vai neprot šai sagrābšanai pretoties. Rezultātā vienu no vecākiem bērns zaudē.

Protams, bērnu grābšana vienmēr tiek motivēta ka glābšana – es viņu sagrābju, jo glābju no tā, kas dara bērnam pāri – un tikai es zinu, kas ir pāridarījums bērniem. Vai tiešām viņš dara pāri, kādi tam ir argumenti? Kā - kādi (šeit parādās aizvainots sašutums un balss skaļums vairākkāršojas, tonis kļūst spiedzīgs)? Bērns taču cieš!!! (tajā brīdī bērns tiešām sāk ciest), viņš raud!!! (bērns sāk raudāt), viņš ienīst „to tur”!!! (bērns sāk ienīst „to tur” – dažreiz tas ir viņa tēvs). Ja es tā domāju, tad tas ir arguments, ja tu tā nedomā, tad tev argumentu nav un tu esi mans ienaidnieks.

Tā ir Lielā Māte, kas šādi rīkojas. Tā, kas ir Māte + Tēvs. Vēsturiski – sieviete, kas nevarēja zināt, ka viņas bērnam ir bioloģisks tēvs un - kas tas ir, līdz ar to – bērns „piederēja”, jeb par bērnu atbildīga bija tikai māte. Ģimene (tā sauktā matriarhālā ģimene) sastāvēja no mātes, viņas bērniem un bērnubērniem. Tēvs tur bija lieks.

...bērnu grābšana vienmēr tiek motivēta ka glābšana – es viņu sagrābju, jo glābju no tā, kas dara bērnam pāri – un tikai es zinu, kas ir pāridarījums bērniem.

Tomēr Tēvs parādījās un Lielajai Mātei tas nozīmēja ne tikai daudzus praktiskus atvieglojumus dzīvē. Tas nozīmēja arī nepieciešamību dalīt varu ar „to tur”, kuru Lielā Māte par līdzvērtīgu sev izjust nespēja pat tad, ja skaļi apliecināja pretējo. Kamēr labi, tikmēr labi, bet tiklīdz „tas tur” sāk izrādīt pārāk lielas neatkarības tendences, tā – karš. Viņa ļoti nopūlas, lai izplatītu mītus par vīriešu neieinteresētību savos bērnos, nespēju atbildēt ne par ģimeni, ne par bērniem, ne par sevi pašu. Viņa mēģina savam vīrietim atņemt Tēva lomu un pataisīt to par atkarīgo. Dažreiz viņai tas izdodas, bet tā nekad neuzņemas atbildību par to. „Viņš taču dzer, nevis es!”

Tomēr mēs nedrīkstam Lielās Mātes lomu asociēt kā tikai sievietēm raksturīgu. Daudzi piemēri liecina, ka tā nav dzimspecifiska. Esmu redzējis daudzus vīriešus, kuri ir atņēmuši savām sievām Mātes lomu un kuri ir gan Māte gan Tēvs. Šādās ģimenēs sievietes nokļūst atkarīgās un ne par ko atbildīgās lomā.
 
Ir divas tipiskas situācijas, kuras ļauj viegli diagnosticēt Lielās Mātes grābšanu. Pirmā ir grūtniecība un bērna zīdīšana – ja tās laikā pasliktinās vecāku attiecības, tajā skaitā seksuālās, ja bērns ir trauksmains, slikti guļ un tam ir grūtības „ar vēderu”, tad vienmēr jādomā par šo iespēju. Protams, Lielā Māte vienmēr teiks, ka viņa labāk zina, kas bērnam vajadzīgs, tādēļ vienmēr būs tā, kā grib viņa vai - nebūs vispār.

Bet viņa ir jāapklusina, tajā skaitā, izmantojot likuma spēku, atgādinot, ka bērnam ir tiesības augt ģimenē ar diviem varas centriem, nevis vienu. Abiem ir jāvienojas, nevis jāiznīcina vienam otru. Vēl vairāk – vēsturiski bērnu tiesības ir tieša Tēva lomas rašanās konsekvence. Mātes loma bērnam dod dzīvību (kvantitāti), bet Tēva loma – dzīvi (kvalitāti). Jābūt abiem un konfliktu gadījumos jādomā nevis kā uzvarēt otru, bet – kā šie cīniņi iespaidos bērnu.

Otra tipiskā situācija ir šķiršanās. Kamēr nesasniegsim situāciju, kad bērni, vecākiem šķiroties, 50% gadījumu paliek dzīvot pie mātes, bet otros 50% - pie tēva, tikmēr es turpināšu apgalvot, ka Lielās Mātes lomas spēks nav pietiekoši iegrožots un ka bērnu tiesības uz abiem vecākiem netiek ievērotas. Tas, cik tālu mēs šodien no tā esam, rāda, ka Tēva lomas ietekmei ir būtiski jāpieaug. Un to var sasniegt tikai abu dzimumu sadarbībā un pragmatiskā diskusijā, nevis emocionalā klaigāšanā un varas demonstrējumos.

Nav tik viegli nošķirt – kur beidzas un kur sākas seksuāla, kur fiziska un kur – emocionāla izmantošana.

Kādreiz matriarhāts bija realitāte visas cilvēka dzīves garumā, tagad tas ģimenēs ārpus sociālā riska parasti ir iesprostojies tajā laikā, kad bērns vēl ir zīdainis. Arī mediji, kuri informatīvi apkalpo šo ģimeņu kontingentu, parasti ir izkrāsojušies rozā krāsās, it kā tur nevajadzētu nekā no vīrieša un no Tēva. Nedomāju, ka tam ir objektīvs pamats modernajā sabiedrībā. Bērns no tā ieņemšanas brīža vienlīdz „pieder” abiem vecākiem un tie abi par viņu ir vienlīdz atbildīgi. Arī zīdīšana un un kur nu vēl „ nemšanās” ap bērnu nepieder tikai tam, kam pieder dzemde vai krūtis – barotājas.

Īpaši svarīgs ģimenes trīsstūris ir tieši situācijās, kad divi ir pārāk „salipuši”. Tieši tad trešajam ir jārunā. Dažreiz runā Bērns. Bet dažreiz Tēvs. Un dažreiz viņa vārdiem jābūt tik skarbiem, ka tie pat nav vārdi vairs. Tiem jābūt darbiem dažreiz. „Neprasi kā, bet panāc, lai viņa beidz izmantot tavu dēlu!” Mans vectēvs teica – „dažreiz sievietei ir vajadzīga pipka!”. Viņš bija vienkāršs zemnieks, smalki izjuta dzīvi, bet neprata smalki izteikties. Tādēļ šis viņa izteikums var tikt viegli interpretēts pretēji tam, kā tas domāts. Viņš teica – dažreiz vīrietis nedrīkst atstāt pašplūsmā lietas, kurās histēriski, negudri un cirkulāri, ejot riņķu riņķuriņķī, ir iedegušās sievietes.
 
Un visbeidzot – par izmantošanu. Nav tik viegli nošķirt – kur beidzas un kur sākas seksuāla, kur fiziska un kur – emocionāla izmantošana. No praktiski terapeitiskā viedokļa tas arī nemaz nav tik svarīgi. Daudzas svarīgas atklāsmes par „bērnu grābšanu” man ir sniegušas manas klientes – sievietes. Vienlīdz traumējoši ir, ja Mātes „ sagrābj” meitas, vai ja dēlus. Bet Tēviem meitu glābšana ir daudz grūtāka – tur atkal iesaistās neviennozīmīgi interpretējami incestuāli spēki. Izglābt dēlu – tas ir tik tīri un tik nepārprotami svarīgi, kā nekas cits. Protams, dēls uz šo glābšanu kādreireiz atbildēs ar titanomahisku cīņu pret Tēvu, viņš Tēvu noliegs un mēģinās nokaut. Bet kad tas notiks, Tēvs jutīsies gandarīts. Viņš dāvinās savu zobenu dēlam un dēls izcīnīs tālāk Tēva un Vectēva cīņu.

Ja māte izmanto meitu, tad mēs runājam par „matriarhālo mugurkaulu” un man, jaatzīstas, to reizēm ir gribējies uzskatīt par normu un līdzjust Dēmetrai tās sāpēs par Aida nozagto meitu. Bet arī domāt, kapēc Persefonei māte tik svarīga, ja jau ir arī vīrs... Bet laikam jau te būs šis tas jāpārskata. Laikam jau seksuālais aspekts nav tik svarīgs, cik tā šokēšanas spēks, jau no Freida laikiem. Laikam jau būtiskākais ir vara, tās līdzsvars un bērnu iespēja, balstoties uz šo līdzsvaru, izaugt brīviem.

Autors: Viesturs Rudzītis, psihoterapeits,

www.viestursrudzitis.lv