Kā uzveikt uzveikt teicamnieces sindromu! Vingrinājumi
Gadās brīži, kad liekas — netieku galā ar savu dzīvi. Visiem no manis kaut ko vajag, bet es esmu tikai viens. Tāpēc šajā reizē piedāvāju divus vienkāršus vingrinājumus, kas palīdzēs sakārtot domas un attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Pozitīvos cilvēkus tuvāk, negatīvos tālāk
PIRMAIS VINGRINĀJUMS ir ļoti vienkāršs. Papīra
lapas vidū uzzīmē sevi (tas var būt arī vienkāršs punkts vai
aplis). Apkārt zīmē tos cilvēkus, ar kuriem šajā dzīves periodā
sanāk kontaktēties. Pie katra cilvēka pieliec „+” un „-” zīmītes
atkarībā no tā, cik daudz pozitīvu vai negatīvu emociju sagādā
tikšanās ar šo cilvēku. Kad tas ir izdarīts, ir jācenšas saprast,
ko ar šo informāciju iesākt, jo tā ir mūsu pašu atbildība — vērtēt
un revidēt, ar kādiem cilvēkiem mēs esam saistīti, kam mēs sevi
tērējam. Tas nozīmē, ja šajā bilancē parādās daudz cilvēku ar
negatīvu zīmi, man ir tiesības viņud teleportēt tālāk no sevis.
Cilvēki reizēm pārprot un jautā, ko man tagad darīt ar šo cilvēku?
Izvairīties? Slēpties? Nē, tas nav ārējs darbs. Tas nozīmē iekšēji
pieņemt lēmumu, ka tu šo cilvēku vairs nepielaidīsi sev klāt pārāk
tuvu, tādā veidā mazinot viņa ietekmi. Jo viss ir atkarīgs no
distances, kādā mēs veidojam savas attiecības. Mūs var ievainot
vairāk, ja mēs kādam uzticam kļūt par sev tuvu cilvēku. Šis risks
pastāv vienmēr. Tā nāk kā blakne tabletei, jo nekas nav absolūts.
Ja no negatīvajiem pilnībā nevaram izolēties, tad varam uzcelt tādu
kā barjeru, kas saucās — maini distanci attiecībā pret šo cilvēku,
saglabā vēsu saprātu, pieņem, ka viņš tāds ir, bet personīgi
neatveries. Ja trolejbusā kāds pasaka kaut ko nievājošu, mēs par to
tik ļoti nesatraucamies, neapvainojamies un netērējam sevi, kā tad,
ja ko nepatīkamu pasaka cilvēks, ar kuru ir kādas attiecības — tad
ir daudz grūtāk norobežoties.
Ja no negatīvajiem pilnībā nevaram izolēties, tad varam uzcelt tādu kā barjeru, kas saucās — maini distanci attiecībā pret šo cilvēku.
Arī tuvus cilvēkus dažreiz vajag pastumt tālāk, jo tad rodas
novērtējums. Piemēram, attiecībās, kur sieviete ir emocionāli
kļuvusi atkarīga no vīra par šo teiks, ka tas nav iespējams, jo
viņa dzīvo viņa dzīvi. Bet ir jāsāk dzīvot sava dzīve! Ja nemitīgi
esi pārāk tuvu un tik sajūtama visur un it visā, viņš no tā var
justies nožņaugts, un tu paliec nevēlama. Es attiecībās mainos,
nevis vēlos mainīt otru. Fakts ir viens — mēs patiešām varam
mainīties tikai paši, mainīt savu attieksmi pret lietām, nevis
mainīt otru.
Pasūtījumu karuselis
OTRAIS UZDEVUMS. Mēs esam iepīti citu cilvēku
gaidās, kas nāk uz mums kā pieprasījums, tajā pašā laikā ne vienmēr
skaļi mums tas ir pateikts. Šie pieprasījumi nereti izraisa
konfliktu starp gribēšanu un varēšanu, jo es esmu viens, bet
pieprasītāji mēdz būt daudzi. Tomēr laika ir tik, cik, ir, mani
iekšējie resursi ir tik, cik ir. Visiem es vienmēr nevaru izdarīt
pa prātam. Tāpēc atkal ņemam papīra lapu un sevi liekam vidū.
Apkārt sazīmējam cilvēkus, arī institūcijas, kas no jums kaut ko
gaida, kaut ko pieprasa. Kad šie pieprasītāji ir apzināti, ir
svarīgi saprast, kas ir tās lietas, ko no manis gaida.
Šis uzdevums nav viegls, tomēr dod daudzas vērtīgas atklāsmes. Tikt
galā ar šo kontraktu, ko citi ir uzrakstījuši tev, beigās nozīmē
risināt ļoti būtiskus konfliktus. Īpaši, ja pasūtījumā simboliski
ir ielikta doma — dod man, piepildi, palīdzi. Piemēram, augstskolā
laikus jānodod darbi, jāpiepilda vecāku sapņi attiecībā uz tevi...
Pieprasījumu apzināšanās ir tikai tava atbildība, un ar to neviens
cilvēks netiek padarīts sliktāks.
Nākošais solis ir izvēlēties atbilžu variantus uz katru
pieprasījumu: 1) jā, es to darīšu, 2) nē, es to nedarīšu, 3) vispār
jā, bet… 4) šobrīd nē, bet. Jā un nē vienmēr neder, jo ir ļoti
radikāli. Var teikt, ne šobrīd, bet vēlāk gan. Kad pašam ir
skaidras šīs atbildes, nevajag par tām justies slikti, ir jānoķer
sajūta, ka kontrakts ir noslēgts, un kaut kādas iekšējās pārmaiņas
jau ir notikušas. Cilvēks kļūst brīvs, ja viņam rodas sajūta, ka ir
izvēle. Tas vienkārši nozīmē sakārtot prioritātes.
Nekad šīs teicamnieces nevar pateikt nē, tāpēc jūtas, kā vāveres ritenī, izmantotas, nīgras, dusmīgas un rezultātā konfliktā ar sevi.
Nobeiguma vietā
Sievietēm ļoti ir jāmācās tikt galā ar teicamnieču sindromu. Nekad
šīs teicamnieces nevar pateikt nē, tāpēc jūtas, kā vāveres ritenī,
izmantotas, nīgras, dusmīgas un rezultātā konfliktā ar sevi. Ir
jāsaka nē, jo tas arī šiem negatīvās atbildes saņēmējiem liek un
ļauj meklēt citas iespējas. Tas ir kļūdains uzskats, ka nē saka
tikai slikti cilvēki. Tā nav taisnība — turklāt dzīvē ir jāmeklē
vidusceļi starp jā un nē. Mēs tikai paši varam sevi glābt un
pasargāt, sastādot rīcības plānu ikdienai. Cilvēku personiskā
motivācija sāk strādāt tikai tad, kad cilvēks emocionāli ir ar sevi
līdzsvarā, kad viņš pats sevi pieņem tādu, kāds ir. Es un mana
labsajūta nav egoisms ar slikto zīmi. Ir jāmīl sevi, lai varētu
mīlēt citus. Lai mīlētu sevi ir kaut kas jāiemācās un jāsakārto šīs
dažas lietas, jo tikai tāds kurš mīl pa īstam, nevis tāpēc, ka tas
labi izklausās, patiešām spēj parūpēties arī par sevi un
atbrīvoties no liekiem balastiem, kas bremzē.
Autore: Aina Poiša,
Premium Medical
ģimenes psihoterapeite