Pirmā cigarete un alkohols
Būsim godīgi — gandrīz visi agrāk vai vēlāk ir pamēģinājuši uzsmēķēt un pagaršot alkoholu. Tas ir normāli, ka bērns vai pusaudzis to pamēģina. Bet kā reaģēt vecākiem?
Man bija deviņi vai desmit gadi, ne vairāk, kad mēs zagām mammai
cigaretes Melnā Elita un sēdējām ar kaimiņu puiku mājas
bēniņos uz sijām un pīpējām. Nevilkām dziļi, bet es atceros savus
viedos vārdus tolaik: „Šis dūms ir tāds rūgtens!”:)
Mana vīra stāsts, kā viņš sešos gados tika pie cigaretēm, ir vispār
fantastisks. Viņš dzīvoja laukos, kur visi visus zina. Vīrs aizgāja
uz veikalu, visu sapirka un tad teica: „Man vēl kaut ko tētis lika
nopirkt, bet nevaru atcerēties, ko?” Pārdevēja jau sniedzās pēc
telefona klausules, lai pavaicātu vīra vecākiem, ko vēl viņam lika
nopirkt, kad sešgadīgais puika pateica: „Ā, atcerējos, cigaretes un
špickas!” Un pārdevēja iedeva nešauboties!
Lielākā daļa cilvēku kaut kādā veidā to ir pamēģinājuši. Atceros,
maniem vidējiem bērniem pirmajā un otrajā klasē džemperi smirdēja
pēc cigaretēm un tad es uz lodžijas atradu benīšus.
Es zinu, ka tur būs alkohols un tu iedzersi, bet es ticu, ka tu pats pieņemsi lēmumu, cik daudz, un, ja tev kaut kas noiet šķērsām, zvani man!
Mūsu ģimenē neviens nesmēķējam — ne lielie bērni, ne mēs. Bet pirmā
pieredze kaut kad pienāk, jo bērns atdarina ne tikai to, ko viņš
redz ģimenē, bet arī to, kas notiek apkārt. Varbūt smēķē kāds cits
pieaugušais, kas viņam ir nozīmīgs, vai pusaudžu grupa, kura viņam
šķiet svarīga, un bērns, protams, arī pamēģinās. Tas jau nenozīmē,
ka viņš tagad sāks smēķēt. Es vienmēr saviem bērnu esmu mācījusi un
teikusi: „Es tev ticu, uz tevi paļaujos un zinu, ka tu pats vari
pieņemt pareizo lēmumu.” Kad maniem vecākajiem bērniem bija padsmit
gadu, viņi gāja uz ballītēm, un teicu viņiem: es zinu, ka tur būs
alkohols un tu iedzersi, bet es ticu, ka tu pats pieņemsi lēmumu,
cik daudz, un, ja tev kaut kas noiet šķērsām, zvani man! Nevis
„nevar, nevar”, bet pateikt reāli: es neesmu akla, es zinu, kā tas
notiek!
Savu reizi piedzērušies ir bijuši visi trīs mani lielie bērni. Kad
meita bija 11. klasē, viņa bija basketbola komandas talismans, viņu
komanda bija zaudējusi svarīgu spēli un viņi visi bija aizgājuši un
to pasākumu apbērējuši. Ap divpadsmitiem mans bērns ieveļas pa
durvīm, bikses līdz ceļiem slapjas, un viss, ko viņa var pateikt:
„Divi laši, tikai viens alus!” Mēs saprotam, ka tur bijis vairāk
nekā viens alus, bet ko mēs darījām — aizvilkām viņu uz dušu,
teicām, lai mazgājas un, ja vajag, lai vemj, pēc tam kārtīgi
paēdinājām un nolikām gulēt, ar bļodu un dvieļiem pie gultas,
sakot, ja vajag, lai vemj vai sauc palīgā. Tovakar mēs viņai neko
neteicām, viņa vēl noprasīja: „Jūs mani nesitīsiet?” Nākamajā dienā
viņa aizgāja uz skolu ar diezgan sāpošu galvu, bet viņa bija
vienīgā no tās kompānijas, kas ieradās. Aiznākamajā dienā ieradās
pārējie, lielākajai daļai bija bijušas baigās nepatikšanas, un viņa
teica, ka patiesībā bijusi ļoti šokēta par to, kā mēs viņu
sagaidījām. Tā vietā, lai lasītu morāli, mēs palīdzējām viņai
atgūties, un viņa to novērtēja, jo ko darīt ar piedzērušos tīni?
Lamāt? Viņš jūtas slikti un neko nesaprot. Es varu būt laimīga, ka
viņš ir atnācis mājās, nevis aizgājis pie draudzenes un kaut kur
mēģinājis nolīst vai noslēpties. Viņam jāzina, ka viņš drīkst
atnākt mājās jebkādā veidā. Jo man ir jautājums, cik daudz ir
cilvēku, kas ne reizi mūžā nav piedzērušies? Es pati esmu diezgan
liels izņēmums, jo esmu piedzērusies tikai vienu reizi un pati to
toreiz noorganizēja, jo 25 gadu vecumā gribēju uzzināt, kā tas ir —
piedzerties? Man ļoti nepatika tās sajūtas, un es sapratu, ka tas
nav domāts man, ka dulluma manī pietiek arī bez dzeršanas.
Tā vietā, lai lasītu morāli, mēs palīdzējām viņai atgūties, un viņa to novērtēja, jo ko darīt ar piedzērušos tīni? Lamāt?
Tīnis jau nekontrolē, kas ar viņu notiek, bet svarīga ir apziņa:
vienalga, kas ar tevi notiks, es tevi pieņemšu. Pusaudzim ir
atbalsta vieta, tas viņu nākamreiz, iespējams, atturēs. Man šķiet,
svarīgi ir veicināt savstarpējo uzticēšanos.
Vēl man šķiet, ka pusaudžiem vēlme iedzert vai smēķēt ir sava veida
protests pret to, ko viņam māca: nepīpē, nedzer! Bet ko paši vecāki
dara ballītēs? Tīnis grib justies liels!
Mūsu ģimene šai ziņā ir diezgan netradicionāla, jo mums šņabis
mājās var nostāvēt pusgadu un neviens to nedzer. Ir bijis tā, ka uz
Jāņiem sarūpēta vesela muciņa alus, bet mēs izdzeram tikai
puslitru. Un mūsu rīcība māca bērniem, ka var priecāties arī bez
alkohola. Tai pašā laikā mums ļoti bieži ir svētdienas pusdienas ar
vīnu un vakaros mēs arī mēdzam iedzert pa glāzei vīna vai melno
balzamu pie tējas, un bērnu šampanietis mums arī ir. Bet tas netiek
ienests dzīvē kā obligāta svētku sastāvdaļa. Tas ir stāsts par to,
vai mēs protam priecāties un atraisīties paši no sevis.
Ja bērns tomēr turpina smēķēt, tad labāk nevis izlikties to nemanām
vai lasīt morāli, bet pateikt: es zinu, ka tu pīpē, un kā tev
šķiet, ko tu no tā iegūsti? Kas notiks, ja tu nepīpēsi? Mūsu ģimenē
ir baigi forši, jo varu pateikt: tētis nepīpē, un vai
tāpēc viņš ir mazāk vīrietis? Vai tāpēc, ka viņš ir draudzīgs ar
bēbjiem viņš ir mazāk vīrišķīgs? Tieši otrādi! Ja kāds uz kalna ir
nokritis, mūsu tētis būs pirmais, kas pieslēpos klāt un noorganizēs
palīdzību! Vai tas, ka viņš piesprādzējas automašīnā, viņu padara
mazāk vai vairāk vīrišķīgu? Un kādi ir citi veči, kas nepīpē?
Mūsu ģimenē ir baigi forši, jo varu pateikt: tētis nepīpē, un vai tāpēc viņš ir mazāk vīrietis?
Un vēl var pateikt: tu smēķē — tā ir tava izvēle, bet es par to
nemaksāšu. Vai tu pats vari par to samaksāt? Ja tā ir tava izvēle,
tad tās ir arī tavas izvēles sekas. Ja tu esi tik liels, ka gribi
pats savu dzīvi, tad automātiski iestājas arī maksa par elektrību,
īri, maksa par zupas bļodu, ko tu apēd. Tas ir, nevis tāpēc, ka
esmu slikta mamma un negribu tevi barot, bet tāpēc, ka tu esi liels
un ienes savu artavu šajā ģimenes budžetā. Tas ir tikai normāli.
Problēma rodas, ja vecāki uzstāda ultimātu — ja tu tā, tad es šitā.
To taču var pasniegt arī tā, ka es tevi mīlu, tu esi man svarīgs,
bet, ja tu esi jau liels, tad mums jāskatās, kā pārkārtot savu
dzīvi. Ja tu, mans dēls, 14 gados esi liels, gribi pīpēt un iet
darbā — labi, bet tad pats dodies uz skolu un nokārto to, ka tu
tagad ņemsi ārā dokumentus un iesi strādāt.
Ak, cik es būtu priecīga, ja bērns nekad pat neiedomātos uzvilkt
dūmu, nogaršot alkoholu, ja viņš nekad neiekultos nepatikšanās,
nekad nesakautos, nekad nerunātu pretī lielajiem, būtu vienmēr
paredzams, paklausīgs utt. Jā, teorētiski jau es to vēlētos. Jo —
zinu, ka cigaretes un alkohols TIEŠĀM ir ļoti, ļoti kaitīgi bērnam
(un pieaugušam arī...), un es ar visu sirdi un dvēseli uztraucos,
lai viņus neapdraudētu nekādas atkarības. Bet — dzīve ir dzīve, un
bērni šad tad pārkāpj noteikumus, tā parādot mums savu vēlēšanos
būt neatkarīgiem un pieaugušiem. Vienīgais, ko es varu darīt, lai
viņus pasargātu, ir — atbalstīt savu bērnu arī, ja viņš ir
kļūdījies.
Autore: Diāna Zande, psiholoģe un piecu bērnu
māmiņa