Mans bērns vai daktera bērns?

Reizēm šķiet, ka daži vecāki pirmajos mēnešos savu mazuli uztver tā, it kā viņš „nav mūsu, bet daktera bērns”! Jebkas tiek attaisnots ar vārdiem: dakteris teica. „Es jau gribēju barot ar krūti, bet dakteris teica, ka man ir maz piena.” Dakteris teica, ka vajag/nevajag režīmu, jāēdina pēc pieprasījuma/stingri pēc pulksteņa, jāņem /nedrīkst ņemt blakus vecāku gultā... Kā dakteris liek, tā es daru, es pati neuzņemos atbildību. Bet tad jājautā: kā bērni tie ir? Mani vai daktera? Es varu uzklausīt ārsta viedokli, bet lēmums jāpieņem man pašai. Atbildīgs, informēts, bet — mans lēmums. Šeit es, protams, nedomāju situācijas, kuras pārsniedz vecāku kompetenci, bet ikdienas sīkās, mazās lietas, kurās mammas, cenšoties būt „superpareizas”, vairs neieklausās savās izjūtās, bet akli seko citu norādēm, jo — „mana mamma izaudzināja četrus bērnus, viņa taču zina labāk nekā es, kam piedzimis pirmais bērniņš”… Pavisam veikli un nemanāmi atbildība no mūsu rokām izslīd — un vēlāk ir tik grūti atzīt, ka jau kopš pirmajām dienām savu mazuli taču audzinājām, mācījām, aprūpējām mēs, vecāki, nevis dārziņš, skola, ome, draugi...

Ar ko tad tā sieviete apprecējusies — ar mazulīti vai normālu veci?

Tas pats turpinās dārziņā. Cik labi, ka bērns apmeklē bērnudārzu — tur ir visādas nodarbības, pulciņi, kur ar bērnu nodarbojas, es pati tikmēr varu iet uz aerobiku. Bet vai man pašai ar bērnu vairs nav jānodarbojas? Vai visa atbildība ir tikai bērnudārzam? Pēc bērnudārza skola viņu audzinās, pēc tam dēliņus izaudzinās sievas. Ir taču dzirdēts, ka vīramāte saka vedeklai: „Tu paaudzini to manu dēlu!” Ar ko tad tā sieviete apprecējusies — ar mazulīti vai normālu veci?

Ko es daru, un vai tas, ko es daru, ir tas, ko es gribu, lai dara mans bērns?

Ja mūsu bērnā ir kas slikts, viņš to noteikti iemācās un atnes no ārpasaules, piemēram, no bērnudārza, kur sliktos vārdus iemāca grupiņas biedri. Bet paga, paga — kas vakar pateica vīram: stulbenis? Vai arī pateica dārgais tādā tonī, it kā acu priekšā būtu kāds pretīgs radījums, nevis pašas partneris. Kas nošņācās viņam aiz muguras: kretīns tāds? Varbūt tas bija pirmo un vienīgo reizi mūžā, bet tur blakus bija trīsgadnieks...
Sākumā šīs lietas šķiet nesaistītas, tomēr tās visas maziem pavedieniem atved atpakaļ pie manis paša. Pie atbildības uzņemšanās, kā bērns tas ir. Un ko pati viņam iemācu? Vai es, ienākot telpā, saku labdien, vai es šķērsoju ielu pie zaļās gaismas, vai uzskatu, ka, lai būtu laba mamma, man jāmācās, vai arī domāju, ka esmu kļuvusi par supermammu caur pašu dzemdību faktu vien? Un vai uzskatu, ka viss sliktais ir no ārpuses un ideālais no manis?

Mammai, tētim, krustmātei un omītei jāmāk atvērt acis, un jāpaskatās, kas es esmu šajā visā situācijā. Ko es daru, un vai tas, ko es daru, ir tas, ko es gribu, lai dara mans bērns? Šis jautājums jāuzdod bieži, nevis tad, kad bērns sasniedz 16 gadu vecumu un pasaka: stulbā mutere! Vai arī nepasaka neko, aiziet uz ballīti un jau nez kuro reizi piedzeras. Par to jādomā jau tad, kad bērns vēl ir mazs un it kā vēl neko nesaprot… jo pat, ja nesaprot, viņš jūt un — mācās!

Diāna Zande

, psiholoģe un piecu bērnu māmiņa