Māte. Meita. Mīlestība.

"Pieaugusi sieviete, kurai ir sliktas attiecības ar māti, — tā ir psihoterpijas kabineta klasika". "Neviens mūs nemīl kā mamma. Un neviens mūs nevar tik ļoti ievainot kā mamma." (26.lpp)

Kas gan būtu vajadzīgs, lai pieaugusi meita spētu aiziet no mātes vai spētu pretoties mātes ieradumam sevi kontrolēt, iespaidot un kritizēt?

Cilvēks piedzimst divas reizes. Pirmo reizi, kad viņš nāk pasaulē, un otro reizi, kad viņš piedod saviem vecākiem.

Man atbilde būtu drosme — bezgala daudz drosmes "pazaudēt to mazumiņu mīlestības, ko meita saņem, dzīvodama mātei pa prātam". Tā ir drosme palikt pavisam bez mātes mīlestības..., kas "ir šausminoša doma pat četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā." Bet ziniet — tas ir tā vērts! Jo ceļojuma beigās elpot vieglāk kļūst abām — gan mātei, gan meitai.

Tā vienmēr ir mīlestība, kas valda starp māti un meitu. "Tikai tā ir ņemošana, nevis dodoša mīlestība. Tā ir prasīga, neapmierināta, paģēroša, baiļpilna mīlestība. Nepiepildāma mīlestība." ... Nelaimīga mīlestība.

Bet tā var kļūt citāda. Tā var būt mīlestība, kas saka: Es esmu tava meita, un tu esi mana māte. Bet mēs katra dzīvojam savu dzīvi, ar kuru mums ir iespēja dalīties tikai un vienīgi pēc abpusējas piekrišanas uz īsu brīdi. Jo tieši tā ir tuvība — robežu izzušana un saplūšana uz brīdi pēc abpusējas piekrišanas.

...

"Cilvēks piedzimst divas reizes. Pirmo reizi, kad viņš nāk pasaulē, un otro reizi, kad viņš piedod saviem vecākiem." (30.lpp).

Es esmu piedzimusi otro reizi. Un kā katrā piedzimšanā — tas sāp, tas ir smags darbs un es to varu.

Varu.

Autore:

Linda Vītuma

, dūla
 

www.kastanis.org

* Citēts Santa raksts Mātes ēna, oktobris 2010 Nr.10/220, 26-30.lpp