Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus?

Zemā dzimstība
Viens no skaļākajiem saukļiem, kāpēc abortus nevajadzētu veikt, ir fakts par dzimstības samazināšanos. Ne pārāk senās vēstures fakti situāciju rāda nedaudz citā gaismā. Padomju laikā tika veikti daudzi aborti, bet tajā pašā laikā bija daudz jaundzimušo, kuru pārsvars bija lielāks par mirušo skaitu. Tagad abortu skaits ir samazinājies, pat vairākas reizes, bet dzimstība arī ir zema, līdz ar to teikt, ka aborti negatīvi ietekmē dzimstību, nevar. Arī par veselības problēmām vai pat dzīvības apdraudējumu kā aborta sekām mūsdienās runāt vairs nav īsti pareizi. Ja aborti ir legāli, ja tie tiek izdarīt korekti, atbilstīgi medicīniskajām tehnoloģijām (kas pastāvīgi tiek uzlabotas), mirstība ir minimizēta. Runāt par bīstamību var tādā gadījumā, ja sieviete veic kriminālu abortu, t. i, ja noteiktā laikā sieviete nav varējusi veikt šo procedūru legāli, nav bijusi nauda vai grūtniecība pamanīta pārāk vēlu. Bet tādu gadījumu nav daudz. Patlaban, saasinoties ekonomiskajai situācijai, var gadīties, ka aborti nebūs sociāli pieejami. Piemēram, meitenei ir piecpadsmit vai sešpadsmit gadu, viņai vēl nav pašai savu eksistences līdzekļu. Tad tiek meklētas dažādas metodes, lai tomēr nevēlamo grūtniecību likvidētu.

Patlaban, saasinoties ekonomiskajai situācijai, var gadīties, ka aborti nebūs sociāli pieejami.

Aborts ir dabisks process
Sāpīgākais jautājums ir par to, vai aborts ir grēks un ļaunums. Šāds uzskats nāk no dažām reliģiskām grupām, kuras nereti mēģina emocionāli grūst sievieti vienā virzienā — lai jebkurš ieņemtais bērns tiktu dzemdēts. Protams, katrai reliģiskai grupai ir tiesības uz savu pasaules skatījumu. Viena reliģija aizliedz grūtniecības pārtraukšanu, otra — asins pārliešanu, cita — kažokādu izmantošanu, vēl cita — gaļas ēšanu, citi aizliedz iznīcināt kukaiņus, jo arī tā taču ir dzīvības forma…
Tomēr, ja tiek noliegti aborti, jādod kaut kas vietā, bet reliģiskās organizācijas ir visai naskas „nepamanīt” vai pat noliegt dzimumizglītību — laikā, kad reāli jāizglīto meitenes un puiši par dzimstību regulējošām metodēm, reliģisko grupu pārstāvji klusē. Mums pašreiz ir aktuāla vajadzība pēc tādas kultūras, kas atļautu pozitīvu kaisles un seksualitātes atraisīšanu. Mums vajag tādu kultūru, kas seksualitāti, baudu, juteklību, visus seksuālos un reproduktīvos procesus atzītu par pozitīvu vērtību. Manuprāt, uz seksuāliem un reproduktīviem procesiem jāraugās kā uz sakrāliem (svētiem) procesiem. Dzimumdzīve, dzimumdzīves sākšana, orgasms, grūtniecība, dzemdības, aborti būtu jāveic kā sakrāli procesi ar cieņu pret sievieti un vīrieti un šīm dabiskajām parādībām. Jāveic tā, lai tie no bioloģiskiem un medicīniskiem procesiem kļūst par kultūras procesiem.

Mums vajag tādu kultūru, kas seksualitāti, baudu, juteklību, visus seksuālos un reproduktīvos procesus atzītu par pozitīvu vērtību.

Vai aborts ir slepkavība?
Kāpēc īpaši svarīgi ir pozitīvi runāt par abortiem? Tāpēc, ka aborta procesam būtu jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte. Sieviete un vīrietis nedrīkst tikt dzīti emocionālā un sociālā strupceļā savas reproduktīvās izvēles dēļ. Par abortu pozitīvi mums jārunā tādēļ, lai aborta dēļ viņiem nebūtu jājūtas vainīgiem, tādēļ, lai viņi varētu kvalitatīvi un droši dzīvot savu dzīvi tālāk. Sievietēm un vīriešiem, kuri izvēlējušies pārtraukt kādu grūtniecību, jādod pozitīvs atbalsts arī šādā intīmā gadījumā.
Vai sievietes, kuras veic abortu, ir „slepkavas”? Cilvēks nevar „noslepkavot” savu ķermeņa daļu. Tas, kas pieder sievietei, ir viņas klēpis, viņas grūtniecība, viņas auglis, viņas embrijs — tas viss ir viņas ķermeņa daļa. Kad bērns piedzimst un ir atdalījies no sievietes, tad viņš kļūst par autonomu personu. Ja skatāmies Krimināllikumā — slepkavība ir tad, ja tiek nogalināta autonoma persona. Tātad — ja tiktu nogalināts jau piedzimis bērns, tad, no tiesiskā viedokļa, tā būtu slepkavība, krimināli sodāma darbība. Salīdzinājumam — tu nevari „nogalināt” savu sastrutojušo apendiksu vai sastrutojušo zobu. Kāpēc tik skarbi vārdi — vai var salīdzināt sastrutojošu zobu ar nevēlamu grūtniecību? Jā, jo nevēlama grūtniecība ir sociāls „sastrutojums”. Tā ir sociāla patoloģija, kas nekad nenoved ne pie kā laba. Un nevēlama grūtniecība, kas tikusi turpināta par katru cenu un dzemdēta par katru cenu, nekad nav novedusi pie pozitīva iznākuma. Kā vienu no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem varu minēt Ceraukstes pagasta iedzīvotāju Ivaru Grantiņu, kas tika apcietināts par savas 11 gadu vecās meitas Dainas, meitenes mātes Ingas Lomakinas un jaunietes Janas Ribinskas noslepkavošanu. Tāpat varu minēt Aleksandru Korjakovu, kas 1999. gadā iebruka Gulbenes bērnudārzā un ar nazi nogalināja guļošas trīs meitenītes un viņu audzinātāju. Vēl kāds gadījums — marta sākumā kādā Vācijas skolā notikušais slaktiņš, kad 17 gadu vecais Tims Krečmers nošāva 15 cilvēkus. Tie visi ir laikā neveikti aborti. Ja bērns nav gribēts, labāk ir veikt abortu, nevis piepildīt šo pasauli ar nākamajiem maniakiem.
 

Katrai sievietei pašai pieder viņas klēpis un tiesības noteikt, kas tajā ienāk un kas no tā iznāk…

Aborts Latvijā ir atļauts!
Amerikas Savienotajās Valstīs vardarbīgo noziegumu skaits ievērojami samazinājās pēc tam, kad legalizēja abortus. Cilvēku nolikšana situācijā, kad viņi nespēj droši un viegli regulēt savu pēcnācēju skaitu un kad sievietei un vīrietim jābaidās par katru intīmāku apskāvienu, izraisa milzīgu agresiju cilvēkiem pašiem pret sevi un citam pret citu, kā arī pret iespējamo bērnu. Jā, aborts nav kontracepcijas metode, tomēr, ja sieviete šādā situācijā dažādu iemeslu dēļ ir nonākusi un grūtniecība nav vēlama, jādod iespēja abortu veikt pozitīvā gaisotnē. Īpaši tāpēc, ka aborts Latvijā, kā ikvienā civilizētā pasaulē, ir atļauts. Ja kādam cilvēkam augļa saglabāšana ir vērtība, neviens neliedz dzīvot saskaņā ar viņa vērtībām. Bet nav pieļaujama iejaukšanās cita cilvēka darīšanās, cita cilvēka intīmajā pasaulē. Katrai sievietei pašai pieder viņas klēpis un tiesības noteikt, kas tajā ienāk un kas no tā iznāk…
Raugoties no konsultatīvās pieredzes, Latvijā patlaban viens no izplatītajiem dzimumdzīves sākšanas veidiem sievietei ir vardarbīgs dzimumakts, kurš pat tā netiek traktēts. Daudzas jaunas meitenes atklāj, ka dzimumakts noticis, kad abi bijuši iedzēruši. Viņas to tā īsti nav gribējušas, un tas noticis, piemēram, sabiedriskajā tualetē, klusākā klubiņa gaitenī, pirtī vai mājas ballītē. Un puisim ir bijis pilnīgi vienalga, kas ar to meiteni pēc tam notiek. Ja meitenei iestājusies grūtniecība, vai tiešām viņai šis bērns jādzemdē? Nevar nosodīt meiteni, kurai aborts ir dzīves epizode. Varbūt tā nav pārāk pozitīva pieredze, bet tā arī nav nepārvarama traģēdija. Un ko darīt sievietei, ja vīrietis pēc grūtniecības iestāšanās paziņo, ka nevēlas neko dzirdēt ne par bērnu, ne pašu sievieti?

Kāpēc abortu nosodītāji nestājas garā rindā, lai adoptētu vai ņemtu aizbildniecībā šos bērnus?

Katrai ir tiesības labot kļūdas
Apgalvojumi, ka nevajag mīlēties, neizsargājoties un neiepazīstot otru cilvēku, ir retorika. Reāli cilvēku dzīvē notiek viss kaut kas. Tāpat mēs varam teikt, ka slidenā laikā nevajag iet ārā, jo var paslīdēt un nokrist, bet ir jāiet — jāiet uz darbu, jāiet uz veikalu. Jā, sekss it kā nav pirmās nepieciešamības prece. Tomēr nevajag aizmirst, ka jaunībā, kad ir jūtas un sajūtas, sekss kļūst par ļoti nozīmīgu dzīves daļu. Ne vienmēr vajag izsargāties, jo daļa no neplānotajām grūtniecībām tiek saglabātas, un arī strauji sākta un it kā vieglprātīga mīlas sakara dēļ izveidojas jaukas, ilgstošas, noturīgas un harmoniskas attiecības. Bet gadās, ka attiecības ir kļūda. Likt sievietei par to maksāt visu mūžu, likt uzņemties atbildību vīrieša vietā, ir netaisnīgi. Nevar likt sievietei dzemdēt bērnu, ja viņa nav gatava uzņemties atbildību savas mazgadības dēļ. Aborts ir metode, kā izlabot šādu attiecību kļūdas un novērst vēl smagākas sekas — nevienam nevajadzīgu bērnu dzemdēšanu, kas vēlāk tiek pamesti.

Kāpēc nav rindas pie bērnunamiem?
Nosodīt sievieti par viņas abortu vienmēr ir tik viegli. Bet vajag padomāt arī no otras puses: vai tiešām ir labāk, ka sociālās aprūpes iestādēs ir tik daudz pamestu un negribētu bērniem? Kāpēc abortu nosodītāji nestājas garā rindā, lai adoptētu vai ņemtu aizbildniecībā šos bērnus? Kāpēc nevienam nevajag šos nelabvēlīgo vecāku radītos bērnus? Līdz ar to ir jautājums — kāpēc jūs, abortu aizliedzēji, neuzņematies atbildību par savas politikas sociālajām, ekonomiskajām un psiholoģiskajām sekām?
Es aicinu sievietes būt tolerantām citai pret citu. Sievietes ir pārtraukušas grūtniecību jau senā pagātnē, pārtrauc tagad un pārtrauks arī nākotnē (kamēr vien cilvēkiem būs heteroseksuāla dzimumdzīve un kamēr vien viņu ķermenī nogatavosies olšūnas, nobriedīs spermatozoīdi, tie satiksies). Tas vienkārši notiks. Šis process ir lielāks par mums. Būs vēlamas un būs nevēlamas grūtniecības. Tā ir realitāte. Un no šīs realitātes bēgt? Diez vai tas ir iespējams.

Nepilngadīgās grūtnieces
Es nezinu, kādai jābūt sociālās bezatbildības pakāpei, lai piecpadsmit gadu vecam bērnam liktu kļūt par vecāku. Šādai meitenei nav iegūta pamatskolas izglītība, par vidusskolu un kādu augstāku skolu nemaz nerunājot. Šādai meitenei nav profesijas, viņai nav ne darba, ne sociālās pieredzes. Viņas fiziskā un emocionālā attīstība vēl tikai notiek. Kā cilvēks viņa vēl nav nobriedusi. Meitene vēl nav izdzīvojusi savu bērnību un pusaudzes posmu, bet te pēkšņi viņai pašai jākļūst par vecāku. Ja piecpadsmit gadu veca meitene pati izmisīgi vēlas saglabāt esošo grūtniecību, man rodas jautājums: no kā viņa bēg? Ja meitene izlemj, ka aizies no ģimenes, nereti vienīgā „biļete” uz brīvību ir grūtniecība un tai sekojošā kopdzīve ar bērna tēvu. Grūtniecība ir kā vairogs līdzšinējām problēmām, ar ko viņa pasaka: „Es esmu māte, tātad es esmu pieaudzis cilvēks.” Bet nedrīkst aizmirst, ka jauniešiem ir arī citi ceļi, kā aiziet no patoloģiskas situācijas viņu ģimenē. Jautājums ir, ko meitene ar šādu rīcību vēlas sasniegt. Un šo jautājumu jāpalīdz risināt sociālajiem darbiniekiem, izglītības iestāžu psihologiem, sociālajiem pedagogiem, audzinātājiem — tas ir viņu darbs, par ko viņiem maksā no mūsu nodokļu naudas… Mūsu sabiedrībā vairāk būtu jārunā par kontracepciju, un tā jāpadara reāli pieejama arī pusaudžiem. Arī droši un saudzīgi aborti.

Atbalsta grupa
Es patlaban veidoju atbalsta grupu, kur sievietes var saņemt emocionālu atbalstu, ja sievietei ir bijis aborts vai aborts vēl tikai gaidāms, ja sieviete vēlas saņemt pozitīvu informāciju par abortu, nevis nosodījumu un nicinājumu. Šādu atbalstu sniedzu, lai pēc aborta sieviete var pilnvērtīgi atgriezties savā dzīvē, lai sievietes iemācītos atbalstīt cita citu arī tādā intīmā situācijā kā aborts, lai sabiedrībā izplatītos sociāls pozitīvisms, lai sievietes droši nodarbotos ar seksu un droši veidotu jaunas attiecības. Un pasaulē laistu tikai gribētus, mīlētus un veselus bērnus. Lai sievietes saprastu, ka nav rīkojušās nosodāmi, arī veicot abortu. Viņas ir rīkojušās tā, kā rīkojās sievietes pirms tūkstoš gadiem, rīkojas tagad un rīkosies arī nākotnē.

Ar cieņu,Arturs Šulcs, tālr. 26623152