Kā mājdzemdībās piedalījās arī pirmais bērniņš. Pieredze

„Mēs gatavojāmies otrajām dzemdībām. Arī pirmajās mēs bijām kopā, taču šī gatavošanās atšķīrās no pirmās reizes, kad satikāmies samērā vēlu, steigšus noskaidrojām ar mājdzemdībām saistītās lietas un, cik iespējams, cīnījāmies ar „rozā mākoni”, kas domas par dzemdībām iekrāso lielai daļai pirmdzemdētāju. Dzemdības ir nopietns garīgs un fizisks darbs, bieži vien tuvu spēku un spēju izsīkuma robežai, un uz tādu ir jāgatavojas pamazām. Daba tam dod veselas 40 nedēļas.

Šoreiz bija citādi. Mēs tikāmies tikai apmēram gadu pēc pirmā bērniņa piedzimšanas, kad bija pieteicies otrs mazulis. Šaubas un neziņa, kā tikt galā ar pieaugošo slodzi, kā būs, kad mazais ieradīsies un vajadzēs sadalīt uzmanību starp bērniem, vai iespējams būt pietiekami labai mātei abiem bērniem, pavadīja topošo māmiņu visu gaidīšansa laiku. Tie bija neatņemami mūsu sarunu temati katrā tikšanās reizē. Ja pirmajā grūtniecībā gandrīz uz katru vizīti viņa ieradās kopā ar vīru, tad šajā reizē viņa nāca viena, priecājoties par mirkli, ko var veltīt tikai sev un šim bērniņam. Tikmēr vīrs palika mājās ar vecāko bērnu.

Ja izdotos piedzīvot skaistu dzemdību pieredzi, tad mazās meitenes apziņā varētu noglabāties arī caur paaudzēm nododama ziņa, ka dzemdēt ir dabiski, ka to varēja mana mamma, un tātad tas var izdoties arī man.

Kā būs?” — es domāju. Mazajai māsai bija domāts piedalīties brālīša dzemdībās, un ne tādēļ, ka viņu nebūtu, kur atstāt. Ģimene izlēma, ka labprāt piedzīvotu mazuļa ierašanos kopā, jo tad dabiski nebūtu jautājumi: „No kurienes jūs brālīti atnesāt? Vai tas ir tieši tas brālītis, kas ir mammas puncī?”. Ja izdotos piedzīvot skaistu dzemdību pieredzi, tad mazās meitenes apziņā varētu noglabāties arī caur paaudzēm nododama ziņa, ka dzemdēt ir dabiski, ka to varēja mana mamma, un tātad tas var izdoties arī man.

Mēs daudz runājām par to, kā dzemdībās dot mazajai māsai iespējami brīvu telpu, ka tētis varētu iziet ar viņu pastaigāties, iespējams, ka mazā pat aizmigtu ratiņos aiz loga vai gulētu naktī savā gultiņā, kamēr mēs otrā istabā dzemdētu.
Dzemdības sākās no rīta ar augļūdeņu noplūšanu, līdzīgi kā tas notika arī iepriekšējā reizē. Pēc garas pastaigas mežā ģimene atgriezās mājās un pamazām sāka veidoties dzemdību kontrakciju raksts. Tā bija brīvdiena, kad visa ģimene varēja būt kopā. Pēc trauslā miegā pasnaustas diendusas, kas vairāk tika veltīta vecākajai meitiņai nekā dzemdēšanai, dzemdes kontrakcijas kļuva arvien spēcīgākas un, līdz ar tumsas iestāšanos, es ierados viņu mājās. Tas bija vienkārši iekārtots divistabu dzīvoklītis, kur viena istaba bija caurstaigājami savienota ar koridoru un virtuvi. Mazā meitene spēlējās uz grīdas. Viņas soļi vēl nebija tik stabili, lai lielā ātrumā spētu pārskriet telpu — viņa turējās gar gultas maliņām, sienu, rotaļgaldiņu un tā lēnām, solīti pa solītim, virzījās uz priekšu. Viņa bija prasīga un skaļa. Viņa pieprasīja visu tēta uzmanību vienīgi sev, kamēr mamma bija atradusi otras istabas rakstāmgalda stūri, uz kura, stāvus ar rokām atbalstīdamās, pārelpoja kontrakcijas. Tās nāca ik pēc trim minūtēm, spēji apņēma sievietes ķermeni un prasīja pēc spēcīga, lauvu mātei līdzīga rūciena izelpojot.

Viņa ieklausījās savā ķermenī un ļāvās. Manus iepriekš dotos padomus viņa ātri atbīdīja malā, viņa zināja labāk...

Augļa sirdstoņi bija labi, augļūdeņi gaiši, bet dzemdes kakla atvērumu topošā māte nevēlējās zināt — pārāk negatīvi viņas atmiņā bija iespiedies mirklis iepriekšējās dzemdībās, kad spēcīgo kontrakciju rezultāts bija tikai 4 centimetri dzemdes kakla atvēruma. Es apsēdos viņai blakus, palīdzot nezaudēt elpas ritmu kontrakciju laikā un uzsāku aizpildīt dzemdību dokumentāciju.
„Aizver durvis!” — viņa ātri palūdza kādā brīdī, kad mazās meitas klaigāšana otrā istabā bija kļuvusi viņai par skaļu. Saprotot mūs bez vārdiem, istabas durvis sāka sargāt tētis, lai sieva varētu netraucēti nodoties radīšanas darbam, un mēs palikām ALĀ, kur grīdu sedza mīksts paklājs, vienīgais apgaismojums bija maiga galda lampiņas gaisma un iepriekš gatavotā, speciāli ierakstītā mūzika bija apklususi. Vien lauvu mātei līdzīgi rūcieni ik pa brīdim ievibrēja gaisu, un mana rakstāmā šņirkstēšana pret papīra lapām atgādināja kāda tārpiņa rušināšanos alas sienā. Vārdi kļuva lieki.

Viņa ieklausījās savā ķermenī un ļāvās. Manus iepriekš dotos padomus viņa ātri atbīdīja malā, viņa zināja labāk... Es klusi apsēdos viņai aiz muguras, cerībā nepalaist garām brīdi, kad tāpat stāvus var gandrīz mirklī parādīties mazuļa galviņa. Man vajadzētu spēt viņu noķert pirms mazais ķermenītis nokrīt uz grīdas. Tomēr daba ir gudrāka. Īsi pirms izstumšanas perioda viņas kājas sāka drebēt, un sieviete, neko nesakot, nolaidās pie rakstāmgalda uz ceļiem. Pāris spēcīgi stūmieni noteikti bija dzirdami arī otrā istabā, bet mazā meitiņa vēl nebija ļāvusies miega kārdinājumam. Meitiņas radītais troksnis nerimās, bet mūsu „alas” ieeja joprojām tika tēta cītīgi sargāta. Radās sajūta, kas pārņēma reiz skatoties dokumentālu filmu par dzīvniekiem, kur rādīja, kā lauvu mamma dzemdē. Lauvu tētis staigāja apkārt, sargājot teritoriju, lai neviens, pat ne viņa paša bērns, netraucētu lauveni šajā svētajā darbā.

Meitiņas radītais troksnis nerimās, bet mūsu „alas” ieeja joprojām tika tēta cītīgi sargāta.

Mirkli vēlāk sparīgs un ņiprs mazulis piedzima tieši man rokās. Ar neticamu veiklību jaunā sieviete apgriezās no četrrāpus pozīcijas sēdus, lai paceltu sev pie krūtīm tikko dzimušo mazuli. Un tieši tad atvērās durvis, pa kurām ienāca kluss un bijīgs pāris — tētis ar nu jau lielo māsu rokās. Svētbijīgs klusums pārņēma telpu, un es atstāju ģimeni uz mirkli vienu netraucēti iepazīties. Šajā naktī viņi devās pie miera jau četratā.
Esmu pārliecināta, ka katra sieviete zina labāk, kā sev palīdzēt dzemdēt. Jautājums tikai, cik garš ceļš viņai mērojams, līdz spējai uztvert sava ķermeņa un zemapziņas dotās norādes. Es ticu, ka dzemdību pieredze tiek nodota no paaudzes paaudzē emocionāli, mentāli un ķermeniski. Saņemt mantojumā no savas mātes piepildītu un prieka pilnu attieksmi pret savas sievišķās būtības augstāko apliecinājumu, ir brīnišķīga dāvana meitai.
Nevienmēr tēvam vai vecākajiem bērniem ir tieši jāstāv klāt radību vietai, lai atbalstītu māti dzemdībās. Dažkārt netāla līdzās būšana ļauj sievietei brīvāk atraisīt sevī radīšanas spēku, bet tēva un citu ģimenes locekļu sargājošais tuvums ļauj izjust patvēruma, atbalsta un beznosacījumu mīlestības sajūtu."

Izlasi arī:

Kur mājdzemdībās likt pirmo bērnu?

Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte,

www.starkaligzda.lv