Kā veidot ģimeni, ja vīrieša nabassaite ar mammu nav pārgriezta

Tas nav izdomājums

Stāsta varonis raksta kritiski par savu bērnu māti. Šajā stāstā cauri spīd neatdalīšanās no saviem vecākiem — mātes, omītes vai kāda cita tuvinieka. Šis vīrietis, no sociālā viedokļa raugoties, ir aizķēries puikas vecumposmā, kurš spēlējas ar automašīnām garāžā — tā viņam ir labākā vieta. Šādam vīrietim nav reālu attiecību ne ar vienaudžiem, ne arī ar kādu sievieti. Sievietes forumā, padzirdot par šādu vīrieti, bija sašutušas un jautāja, vai tiešām tas nav redakcijas izdomājums, lai kurinātu lasītāju emocijas. Man jāsaka, ka patiesībā šādu cilvēku ir ļoti daudz. Kāpēc rodas šis sašutums? Tikai tāpēc, ka tikai viens indivīds to ir atklāti uzrakstījis. Dzīvē nereti ir tādi gadījumi, ko žurnālists pie labākās gribas nevarētu izdomāt.

Kāpēc sieviete dzemdē trīs bērnus no būtībā infantila vīrieša? Kāpēc ļaujas, lai puišelis viņu apaugļo?

Visas kritizējošās balsis vēršas pret šo vīrieti. Bet ir arī otra puse — sieviete. Jautājums: kāpēc sieviete dzemdē trīs bērnus no būtībā infantila vīrieša? Kāpēc ļaujas, lai puišelis viņu apaugļo? Jā, juridiski un fiziski viņš ir pieaudzis vīrietis, bet, no psiholoģiskā viedokļa, viņš ir mazs zēns, kurš nespēj uzņemties atbildību, kurš joprojām spēlējas ar mašīnītēm un turas mammas brunču stērbelē.

Konkrētajā situācijā vīrietis ir vājš. Vienīgais viņa lielais trumpis, kas liek justies stipram, ir mantojums. Viņš skaļi deklarē, ka nedos savu mantu sievietei. Tajā pašā laikā ir jautājums par viņa bērniem. Diemžēl tie viņa prātā tā pa īstam neeksistē. Pieaudzis cilvēks neatkarīgi no attiecību kvalitātes ar sievieti justu atbildību par bērniem. Sieviete var patikt, var nepatikt, bet par bērniem ir jārūpējas, un dialogam par viņu apgādību vajadzētu būt.  Kāds ir sausais atlikums šajā situācijā? Sievietes, domājiet, ar ko jūs veidojat seksuālas attiecības, no kā paliekat stāvoklī un no kā dzemdējat bērnus!
 

Kā atpazīt?

Kā atpazīt šādus vīriešus, jo situācijas dažkārt veidojas pavisam nevainīgi — vīrietim ir kāda aizraušanās, kas pati par sevi nav nosodāma lieta, dzīvo kopā ar vecākiem vai vecvecākiem, jo tas dara ikdienu vieglāku materiālajā ziņā. Tas pats par sevi nav nekas slikts. Ja arī ir šādi vai līdzīgi apstākļi, vīrietim ir vajadzīga sava dzīves telpa — jābūt savai pannai, šķīvim, jāvar brīvi atvest mājās sievieti bez satikšanās vai komunicēšanas iespējām ar vecākiem. Situācijai jābūt tādai, lai nav jāsatraucas, vai būs durvīs sava atslēga vai nebūs, vai varēs palikt divatā ar sievieti, vai mīļā mammīte/omīte kuru katru brīdi varēs neklauvējot ienākt un saldā balstiņā paprasīt: „Ar ko jūs te bērniņi nodarbojaties…?” Vīrietim vajadzīgi tādi apstākļi, lai nebūtu jāskaidro, kāpēc neēdīs mammas pagatavotās vakariņas. Varbūt viņš fiziski dzīvo savā istabā, bet, ja to visu kontrolē visu redzošā mamma vai omīte, tas nav labs risinājums. Nav svarīgi, vai vīrietim pieder neliela istaba vai maziņš dzīvoklītis, bet tā ir teritorija, ko viņš kontrolē. Citiem vārdiem sakot, vīrietim ir sociāli pieauguša un atbildīga cilvēka statuss. Ja viņam tā visa nav, jāuzdod jautājums: kāpēc? Ja viņš nav atdalījies, ja nabassaite nav pārgriezta — ir ar vecākiem kopīga dzīves telpa, kopīgs bizness —, vīrieša dzīvē pa īstam nav vietas cilvēkam no malas.

Ja vīrietim katra vārda galā ir mammīte, māte vai tētis, ja šie cilvēki ir galvenie atskaites kritēriji viņa dzīvē, diez vai šo vīrieti var saukt par pieaugušu neatkarīgi no bioloģiskā vecuma.

Ja vīrietim katra vārda galā ir mammīte, māte vai tētis, ja šie cilvēki ir galvenie atskaites kritēriji viņa dzīvē, diez vai šo vīrieti var saukt par pieaugušu neatkarīgi no bioloģiskā vecuma. Vēl jautājums ir par to, vai viņš spēj sevi uzturēt — apmierināt ikdienas vajadzības un hobijus. Turklāt jāuzsver, ka šādas nabassaites attiecības var būt gan vīrietim, gan sievietei.

Kāpēc šis vīrietis izturas tik nicīgi pret savu bērnu māti? Viņš nespēj pateikt „nē” savai mammai, tāpēc ir sakrājusies slēpta agresija pret sievieti. Bet māte un vecmāmiņa ir pārāk lielas autoritātes, lai pateiktu viņām: „Man nepatīk, ka visa mana dzīve tiek kontrolēta!” Tāpēc agresija tiek pārnesta uz ārējo sievieti — bērnu māti. Secinājums ir viens: šādiem vīriešiem un arī sievietēm nevar būt kvalitatīvas attiecības, kamēr nav bijusi nodalīšanās no mammītes, vecākiem.
 

Kā atdalīties?

Viss sākas ar iekšēju lēmumu, jo var gadīties, ka vīrietim pašam šāda dzīve ir ērta un nav vēlēšanās kaut ko mainīt. Ja viņam liekas, ka viss ir kārtībā, tad arī tā turpinās dzīvot un ārēji apstākļi to nespēs mainīt. Ārējam cilvēkam tad jāsaprot, ka viņam nav vietas šādās attiecībās, un jāmeklē jauns partneris. Ārstēšanas metode ir pamešana — tad lai dzīvo ar savu mammu un tēti vai kādu citu tuvinieku. Ja pašai sievietei šādas attiecības ir pieņemamas, jautājums ir par pašu sievieti. Viņi viens otru tādu atrod. Bet tad jārēķinās ar sekām — būs jādara viss, ko Lielā Māte teiks. Jāravē dārzs ar grūtniecību vēderā, jāiztiek bez veļas mašīnas, jāēd viņas pagatavotās vakariņas arī tad, ja kārojas kaut kas cits.

Incestuālās attiecības (neatdalīšanās no vecākiem u. c. radiem) Latvijā ir plaši izplatītas. Hipotētiski tās veidojušās no viduslaikiem, kad plosījās mēris, kad izdzīvoja tie, kas bija norobežojušies no apkārtnes. Bet, kad mēris beidzās, cilvēki neiedomājās, ka var atvēries pasaulei, paskatīties, kas notiek kaimiņu ciemos, ka nav jāprecas ar brālēniem un māsīcām, nav jāčupojas brālim ar māsu. Ir jāveido attiecības ar svešiniekiem. Tas ir princips, ka jāmeklē svešais, ārējais cilvēks.

Es nevaru par to klusēt, jo mēs esam vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā.

Kā atvirzīties no ģimenes pārāk ciešajiem apkampieniem? Jautājums ir par izjūtām, vai tu gribi piederēt kādai ģimenei, mātei un tēvam līdz kapa malai, dzīvot viņu vai tomēr savu dzīvi. Jāapzinās, ka tu nepiederi nevienam, bet tikai pats sev — mēs neesam vecāku, vecvecāku vai dzimtas īpašums. Tā ir personības autonomija, par kuru runā cilvēktiesību deklarācijās. Ja vecāki uzskata, ka dzīvot kolhozā ir jauki, lai tā dara, tā ir viņu izvēle.
Incestuālas attiecības nekad nebeidzas vienkārši tāpat un bez sekām. Kādēļ šādās ģimenēs bērni nereti nodzeras? Tāpēc, ka it kā mīļās mammītes un omītes patiesībā neinteresē sava bērna izjūtas. Te runa ir vienkārši par varu. Šie cilvēki paši nejūtas droši, un viņiem ir vajadzīga vara, ko visvieglāk iegūt pār tuviniekiem. Jautājums par vecāku pašpietiekamību.

Es nevaru par to klusēt, jo mēs esam vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā. Ir jautājums: kas tam ir pamatā? Nevar teikt tikai — viņš bija psihiski slims, tāpēc pakārās vai sadzērās un ieskrēja kokā. Kāpēc mums ir tik augsts ceļu satiksmes negadījumu rādītājs? Kāpēc šie cilvēki tik ļoti grib nomirt? Kāpēc cilvēki neskatās, kur brauc, kāpēc ir tik pārgalvīgi un neuzmanīgi? Kāpēc negrib doties mājās?
Tāpēc, ka priekšā ir mīļā mammīte. Priekšā ir strupceļš. Viņi nespēj izveidot normālas attiecības, jo tam nepietiek spēka. Incestuālas attiecības vienmēr pastiprina nāves instinktu.

Ar cieņu,
attiecību konsultants Arturs Šulcs.