D. Rolava: Finansiālā krīze ģimeni var graut un var saliedēt

Dažreiz ekonomiskā krīze ir brīnišķīga iespēja. Tie, kam ir uzkrāti līdzekļi, tagad tos var likt lietā. Tomēr, ja ietaupījumu nav, krīzes negatīvā ietekme ir neizbēgama. Daudzās ģimenēs, ļoti iespējams, paliks tikai viens pelnītājs vai pat neviens. 

Šis ir laiks, kad ģimenēs veidojas jauni konflikti — tādi, kuri iepriekš, iespējams, nav bijuši. Daudzās ģimenēs krīze ienes naidu un šķelšanos. Par laimi, notiek arī otrādi — ģimenes saliedējas, pāri satuvinās un iemācās labāk izprast viens otru. Ja ģimeni vēlas saglabāt, ir jāatrod kopīga izeja. Krīze ļoti labi parādīs, kādi esam mēs paši un kādi ir cilvēki mums visapkārt.

Par laimi, notiek arī otrādi — ģimenes saliedējas, pāri satuvinās un iemācās labāk izprast viens otru.

Domāju, šī krīze ir kā medaļa ar divām pusēm. Viena puse nesīs labumu un vairos pozitīvo. Piemēram, tie, kas mazāk brauks ar automašīnu, sāks vairāk pārvietoties kājām — uzlabosies veselība. Mēs vairs nebrauksim uz ārzemēm, bet apceļosim dzimto zemi, meklēsim jaunas iespējas, ko varam atļauties šodienā. Tas nāks kā pārsteigums un brīnums, kas nesīs pozitīvas izjūtas. Protams, viss lielākoties ir atkarīgs no pašu domāšanas un attieksmes — vai cilvēks spēj meklēt risinājumu, vai viņa nervu sistēma un attieksme pret realitāti ļauj pieņemt un samierināties ar esošo situāciju. Ir būtiski apzināties un saprast, ka viss ir pārejošs — arī krīze. Ekonomika gluži tāpat kā dzīve iet augšā lejā, augšā lejā... Ja tā būtu viena taisna līnija, nepavisam taču nebūtu interesanti! Šis laiks būs ļoti kontrastains un krāsains; tas nebūs tikai melns vai balts, nebūs tikai labi vai slikti. Svarīgas ir nianses.

 

Tie, kas mazāk brauks ar automašīnu, sāks vairāk pārvietoties kājām — uzlabosies veselība.

Pieaugot spriedzei savstarpējās attiecībās, ir svarīgi, lai ģimenes un pāri visu pārrunātu. Nepateiktas lietas rada pārpratumus un pārmetumus, cilvēkos krājas iekšēja agresija. Ir jāiemācās apsēsties pie kopēja galda, un jāsaliek galvas kopā — kā mēs rīkosimies, kā mēs to atrisināsim. Šis ir tas moments, kad krīze ģimeni var arī saliedēt. Ieraušanās sevī otram nenodara pāri tik ļoti kā agresivitāte, taču pasivitāte un šķietama vienaldzība reizēm iedarbojas tikpat spēcīgi kā atklāta agresivitāte.

Arī bērniem noteikti jāizstāsta un jāizskaidro, kas ir krīze. Kad vecāki plāno budžetu vai pārspriež lielāku pirkumu nepieciešamību, pareizi būtu, ja šajās sarunās piedalītos arī bērni. Tā ir ļoti laba dzīves pieredze: bērns jūtas piederīgs ģimenei, sajūt, ka ar viņu rēķinās, un saprot, ka arī viņa viedoklis tiek ņemts vērā. Bērnam ir jāsaprot, ka tas, ko viņš saņem, nekrīt no debesīm — viss ir jānopelna. Kaunēties par to, ka bērns varētu izstāstīt citiem, ka ģimenei klājas grūti? Tagad grūti ir visapkārt! Kāds kauns? Grūtāk klāsies tiem vecākiem, kas no bērniem līdz šim „atpirkušies”, dodot dāsnu kabatas naudu.

Dace Rolava, Bc. Psych, MA NLP, psihodinamiskās hipnozes meistare, konsultē klientus Jauno psiholoģiju centrā