Par twitteri un pusaudzēm

Otra, kas dzīvo citā rajonā, ierakstījusi to pašu, tātad atlika tikai mums pārliecināties, ka elektrības tiešām nav un nav visā pilsētā. Uzzināja mana meita šo gadījumu tikai tādēļ, ka viņas telefonā internets elektrības trūkuma dēļ nepazūd…

Stāsts nav par elektrību. Bet par jaukām pusaugu meitenītēm, kuras pavada laiku savstarpēji komunicējot, bet tā, lai zina visi. Visi, kas reģistrējušies tajos pašos sociālajos tīklos, kur viņas. Arī es tur visur esmu no politikas laikiem, jo tad tas bija šķietams pienākums pret citiem, tagad ieradums, no kura negribas atteikties, jo daži no publiskajiem komunikācijas tīkliem ir gluži jauki, sniedz pozitīvas emocijas un izmantojami praktiski, utt. Bet stāsts nav par mani un arī ne par sociālajiem tīkliem. Joprojām par meitenītēm. Kā jau teicu, esmu turpat, kur viņas, tāpēc bieži zinu viņu bēdas, priekus un aizvainojumus, kas ik pa laikam tiek iemesti virtuālajā vidē un no „sekotāju” puses apspriesti.

Viņas publiski runā par savām pumpām un citām pusaudžu lietām, publiski cieš, pārdzīvo un izklaidējas. 

Esmu ievērojusi, ka viņas šādā veidā atrisina pārpratumus, nesaprašanās un salīgst mieru. Viņām nav jāsazvanās vai jāiet vienai pie otras bez īpašas vajadzības. Viņas tikai ieraksta, piemēram, - „cik skumja diena” un pārējās traucas uzmundrināt. Tāpat mana meita ir uzzinājusi, ko patiesībā par viņu domā draudzenes, ierakstot kādu „nedraudzīgu piezīmi”, lai publiski pēc tam varētu „izņemties” un salīgt mieru. Viņas publiski runā par savām pumpām un citām pusaudžu lietām, publiski cieš, pārdzīvo un izklaidējas. 

Protams, viņas to redz ikdienā „pieaugušo dzīvē”, jo mēs mēdzam darīt tāpat. Ir tikai atšķirība. Mēs esam lieli un zinām, kādas sekas var būt mūsu publiskajiem ierakstiem, kontrolējam, ko rakstām un rakstām to, ar ko tiešām vēlamies dalīties. Katrs citu iemeslu dēļ. Bet man uzmetas zosāda no mazu meitenīšu ierakstiem, piemēram, „mēs nebūsim mājās visu nedēļu” …

Arī mēs, lielie, mēdzam pārspīlēt sociālo tīklu nozīmi savā dzīvē, arī mēs mēdzam apvainoties, ja kāds par mums publiski pateicis ko neglaimojošu, ja tiešām pateicis, bet mēs to neņemam tik ļoti pie sirds, kā viņas.

Kad reiz vienas manas meitenes mammai pastāstīju, ka mūsu meitas twitterī skaidro attiecības, strīdas un līgst mieru, viņa izveidoja tur savu profilu un ar interesi seko līdzi šīm peripetijām tāpat kā es. Gan jau meitenes šo viltību ir atklājušas, bet esmu pārliecināta, ka tā ir metode zināt, ko domā un dara mūsu pusaudži. Tā ir metode laikus atklāt apdraudējumus un laikus atgādināt, ka patiesībā vislabāk ir piezvanīt vai aiziet ciemos.

Autore: Linda Abu Meri

Foto: Evita Knospiņa, www.lotart.lv. Modelei attēlā nav saistības ar raksta tematiku.