Lindas Mūrnieces vairs nav. Ir Linda Abu Meri

Jau gandrīz divus mēnešus esmu Linda Abu Meri. Ar vieglu sirdi šķīros no Mūrnieces un tagad pat domās tā sevi nesaucu. Vēl ik pa laikam draugi un žurnālisti ieraduma pēc nosauc vecajā uzvārdā, bet nu jau arī paši kļūdu labo. Arī, kārtojot darba, sadzīves un citas lietas, nav jāskaidrojas, kas esmu un ka tā pati vien. Tā pati Linda, ar to pašu personas kodu. Tikai Abu Meri kundze. Un es lepojos ar savu jauno uzvārdu.

Kad dzimtsarakstu nodaļā rakstījām pieteikumu laulībām, ailītē, kur jāieraksta uzvārds pēc laulībām, ierakstīju savu pašreizējo uzvārdu. Toreiz mans topošais vīrs skatījās un smaidīja, jo mums iepriekš nebija nekādu norunu. Droši vien arī viņam likās, ka ne par ko negribēšu šķirties no uzvārda, ar kuru esmu atpazīstama un kas ir bijis manas dzīves sastāvdaļa daudzus, daudzus gadus. Daudziem tā likās. Un daudzi joprojām jautā, kā es to varēju un kāpēc.

Es cienu savu vīru un nevaru iedomāties, ka viņam visu mūsu dzīvi būtu jādzīvo kopā ar sievieti, kas nēsā sava bijušā vīra uzvārdu.

No Mūrnieces šķīros ne tāpēc, ka tas man kaut ko sliktu atgādinātu, jo ar šo uzvārdu saistās manas dzīves nozīmīgākās lietas un notikumi. Tā sauc manus bērnus. Bet tas ir mana bijušā vīra uzvārds, un tā sanācis, ka viņš man bija to devis uz laiku, kamēr mēs bijām ģimene. Arī ar viņu mēs neapspriedām, kas būtu jādara, bet es pieņēmu, ka viņš savu uzvārdu gribēs dāvāt sievietei, ar ko

būs kopā un viņai uz to būs lielākas tiesības nekā man.

Abu Meri ir ļoti skaists uzvārds. Latvijā atpazīstams un cienīts. Bet ne tas ir iemesls, kāpēc es pieņēmu šo uzvārdu. Es cienu savu vīru un nevaru iedomāties, ka viņam visu mūsu dzīvi būtu jādzīvo kopā ar sievieti, kas nēsā sava bijušā vīra uzvārdu, lai cik tas nebūtu atpazīstams.

Lindas Mūrnieces vairs nav. Ir Linda Abu Meri.

Foto no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva