Es „sevi atradu” jūras vidū ar Vinniju Pūku rokās

Nupat atgriezos no pagara ceļojuma, kurā mūs ar vīru bija aizsūtījuši draugi. Pirms ceļa katrs sniedza savus ieteikumus un pieredzi, kā būs, kas jādara un lika mums kārtīgi atpūsties. Mana meita deva līdzi jauno Vinnija Pūka izdevumu „Atgriešanās Septiņjūdžu mežā”. Grāmata bieza, ar grūtībām iestūmu to pilnajā koferī un nodomāju,  ka kaut kas būs jāņem laukā, jo atļautais svars lidmašīnā noteikti būs par lielu. Un brīnījos, kad viņa teica – palasīsi kaut vai vienu lapu, ja kļūs skumji. Nodomāju, ka ceļojumā skumji nevienam nekļūst,  bet viņai par prieku biju gatava gan ņemt grāmatu, gan teikt, ka būs skumji, gan lasīt (ja nu vēlāk jācitē interesantākās vietas).

Un tad es „sevi atradu” jūras vidū ar Vinniju Pūku rokās. Bija uznākušas skumjas pēc bērniem un mājām. Un es tiešām lasīju meitas doto grāmatu un brīžiem pat skaļi smējos. Četrdesmit divus gadus veca bijusī iekšlietu ministre. Smējos par to, kā visi meža dzīvnieki dibināja skolu un  mācīja viens otram gudras lietas, tik smieklīgi aprakstītas, ka nevarētu nesmieties. 

Un es tiešām lasīju meitas doto grāmatu un brīžiem pat skaļi smējos. Četrdesmit divus gadus veca bijusī iekšlietu ministre. 

Un tad es atcerējos, ka šī tiešām joprojām IR mana mīļākā grāmata. Neskatoties uz to, ka esmu izaugusi liela un nopietna. Vinnijs Pūks  nevar pieaugt, novecot vai kļūt garlaicīgs. Viņš nāk no bērnības un ir tāds pats, kā pirms daudziem gadiem. Protams, arī viņam ir sliktas rakstura īpašības, kā piemēram, skopuma lēkmes, kad kāds paskatās uz viņa medus podiem. Bet viņa nesavtība un atbildība, ja kādam jāpalīdz, to kompensē.  

Sāku lasīt, kad man tiešām mirkli bija skumji un izlasīju visu grāmatu, jo  tā man lika smaidīt. Par grāmatas varoņu labsirdību, raksturiem, savstarpējām attiecībām. Biju aizmirsusi, ka tā ir tik labestīga. 

„No aizmugures Pūkam blakus pienāca Sivēns.

Pūk! – viņš čukstēja.

Jā, Sivēn?

Nekas, -teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai. – Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi. „

Šo citātu es ik pa  laikam aizsūtu kādam no draugiem, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss kārtībā, ja nu ilgi no viņa nav bijis ziņu. Tā noteikti labāk, nekā kā pieaugušo dzīvē – apvainoties, ka pazudis vai prasīt, kas noticis. 

Pūks neprasa komentārus. Un pat pieaugušai, skumjai bijušajai iekšlietu ministrei liek smaidīt un atcerēties bērnību.

Autore: Linda Abu Meri

Foto no crazy-frankenstein.com