Pateikt “nē” ir jāiemācās
Pirms dažām dienām draugu divus gadus vecais puisītis uz visiem maniem jautājumiem un piedāvājumiem atbildēja pārliecinoši „nē”. Gribi šūpoties? – „nē”, gribi braukt ar mašīnu? – „nē”. Pat ja gribēja, viņš bija ieņēmis stingru pozīciju un bija tiešām pārliecinošs. Viņa mamma teica, ka tas viņam tagad mīļākais vārds, es smējos, ka „nē” pateikt jāmācās gadiem un daži tā arī neiemācās.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Lasītākais
.jpg-72x72.jpg)
Pati atcerējos, ka man patiešām tas bija jāiemācās. Pateikt „jā” ir daudz vieglāk. Parasti tas nozīmē ļaušanos plūsmai, kas var arī nozīmēt nedomāšanu līdzi notiekošajam. Pateikt „nē” īstajā vietā dažkārt vajag drosmi un pilnīgi noteikti viedokli.
Neatceros, kad īsti saņēmos pateikt skaidru „nē”… Tad, ja kaut ko tiešām negribēju nevis „mīļā miera labad”, gāju līdzi un darīju, ko citi grib. Kādreiz, kad nebiju precējusies un man nebija bērnu, gribēju pēc darba vienkārši braukt mājās. Draudzene aicināja līdzi kaut kur un es nezināju, kā pateikt „nē” un gāju kaut kur, kur man noteikti nepatika. Ja neietu, būtu jāskaidrojas, kāpēc „nē” un ko tad es darīšu, ja ne to, ko tajā brīdī grib draudzene, jājūtas ne pārāk labi, ka jāatsaka…
Pārtraukt kādu, kurš stāsta kaut ko, ko nevēlies dzirdēt, ir pateikt „nē”. Pārtraukt dzīvot dzīvi, kāda pašam neliekas īsti pareiza, ir pateikt „nē” sev pašam.
Pārtraukt kādu, kurš stāsta kaut ko, ko nevēlies dzirdēt, ir pateikt „nē”. Pārtraukt dzīvot dzīvi, kāda pašam neliekas īsti pareiza, ir pateikt „nē” sev pašam. Nepaņemt cigareti, kad roka stiepjas tai pakaļ, ir pateikt „nē”. Un vēl daudz un daudz „nē”...
Pateikt „jā” vienmēr ir vieglāk kaut vai tā iemesla dēļ, ka neviens nepaskatīsies jautājoši vai nosodoši. Arī klasē jau skolas laikā uz jautājumu vai kādam ir citas domas, reti, kad pieteicās pretēji domājošais, jo dabiski tajā brīdī vajadzēja piekrist vairākumam vai skolotājai, pat ja runa bija par domām, ne aksiomām.
Pateikt „nē” es iemācījos pēc nopietnām pārdomām un darba ar sevi. Tas nebija ne pusaudža gados un arī ne agrā jaunībā. Man tam vajadzēja laiku. Sapratu, ka, pasakot „nē” (nevis principa pēc, bet tādēļ, ka domāju par sevi), vispirms es taupu laiku. Neeju un nedaru to, ko varu nedarīt. Jo – ja jau varu pateikt „nē”, tad tas nav nekas tāds, kas ir vajadzīgs man. Tā es taupu savu enerģiju, jo man nav jāaiziet kaut kur, kur es negribu un vēl arī jāizliekas, ka man tas patīk. Un es nekrāju sevī aizvainojumu par to, ka nevaru pateikt „nē”, lai gan gribētu. Es saku, ko domāju. Jo dzīvoju vispirms savu dzīvi un saku „jā” tikai tad, ja patiešām to vēlos. Nevis pieklājības pēc.
Kad to iemācījos, sapratu, ka esmu pa īstam pieaugusi.
Autore: Linda Abu Meri
