Par politiķi un cilvēku politiķī

Nezinu, vai vairs varu dēvēt sevi par politiķi, drīzāk jau vērotāju ar pieredzi politikā. Esmu cilvēks, kurš gana ilgi tur bijis, lai saprastu politiku un politiķus. Esmu strādājusi, kļūdījusies, apvainojusies, cīnijusies, zaudējusi, izdzīvojusi dažādas situācijas un mācījusies no savām kļūdām. Bet ar pilnu atbildību varu teikt - nekad neesmu nodevusi savējos, neesmu meģinājusi "pakāpties uz citu pleciem" un neesmu nicīgi izturējusies pret tiem, kuri kļūdās. Jo kļūdās katrs, kurš dara. Nicināt kādu var tikai tas, kurš nav kļūdījies. 

Sestdien "Vienotības" kongress. Agrāk tā man būtu pilna darba diena, ar stresu, uzrunām, kandidēšanu valdes locekļa amatam. Tagad - brīvdiena kā citas sestdienas, bet stresa pietiks tāpat, jo dzīvošu līdzi vīra sajūtām. Viņš joprojām tic Latvijas politikai un cenšas visu mainīt uz labo pusi. Visiem spēkiem un par spīti, ka ir precējies ar mani - piemēru tam, ka politika vienmēr galu galā pavēršas pret pašu. Bet tā ir viņa izvēle, ko cienu un atbalstu - būt aktīvam un būt "Vienotībā". Tas, ko cienu viņā visvairāk - drosmi būt atklātam. Un skaidri nostāties kāda pusē. Nevis aizmuguriski kritizēt un mesties apkarot, ja cilvēks kļūdijies, bet nedomāt par savu labumu vai izdevīgumu un teikt, ko domā. Ja atbalsta Solvitu Āboltiņu partijas vadītajas amatā, vinš to pasaka, nebaidoties, ka tie, kam Solvita nepatīk, sāks nīst arī pašu. 

Drosme, tiešums un nebaidīšanās iestāties par savējiem vienmēr bijušas manas pamatvērtības politikā. Manā izpratnē tās raksturo cilvēku.

Amati nāk un iet, cilvēki paliek. Ja tu pats spēj būt cilvēks, pārējie uz tevi skatīsies tāpat arī, kad nebūs amatu un varas. Es teiktu šķietamas varas. Tā ir īslaicīga, bet dažam politiķim tik ļoti aizēno cilvēku viņā... 

Pirms dažām dienām "Vienotības" valdes sēdē pie frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa pienāca ierindas biedrs ar lūgumu, lai cienījams cilvēks paraksta rekomendāciju citam cienījamam biedram kandidēt uz valdes locekļa amatu. Zaķis nicīgi atmeta pasniegto lapu un izsmējīgi pajautāja - "Viņš, ko, grib kandidēt? parunāsim vēlāk..." Visvarenība? Pārākuma apziņa? Bailes no konkurences?...

Kad Zaķim gadījās ētiskas dabas problēma, vispārējais viedoklis bija Zaķi nolinčot vismaz vārdiski, šo lielisko iespēju nepalaida garām arī paša frakcijas biedri. Lolita Čigāne steidza publiski kaunēties Zaķa vietā. Aizmirsusi, ka pašai savulaik bija iemesls kaunēties. Toreiz, kad nāca gaismā Čigānes kundzes "kontarbandas lakatiņu lieta", Čigānes kundze steidzami kaunējās Silvas Bendrātes vietā. Silva pirms desmitiem gadu bija kļūdījusies un tobrīd publiski lamāta. Kad mediji jautāja Lolitai, vai pašai nav līdzīgi kā Silvai, pirmā nekavējoties atbildēja :" mans gadījums ir pilnīgi cits gadījums".....

Kaunēties par citiem vienmēr ir vieglāk, īpaši, ja tas tobrīd sabiedrībā tiek kaunināts. Un savs gadījums vienmēr liekas attaisnojamāks nekā citi gadījumi. Nepazaudēt cilvēku sevī, pašcieņu un cieņu pret citiem ir grūtāk. Iespējams, no malas tas vieglāk saredzams un politikā iekšā esot, liekas, ka viss kārtībā...

Man, no malas skatoties, šķiet, ka "Vienotība" ir mainījusi savu attieksmi pret autoritātēm. Ja agrāk katras partijas biedri vienoti balsoja par tiem, ko redz televīzijā vai par tiem, kuri kaunās citu vietā, tad tagad viņi apvieno to, ko redz ar to, ko zina. Un noteikti dažus visvarenības pārņemtos sestdien gaida nepatīkami pārsteigumi. Vismaz iespēja uzzināt, kādi viņi ir cilvēki, jo kā politiķi viņi ir tikai uz laiku ievēlēti.

Autore: Linda Abu Meri