Par mums - meitenēm. Raksta Linda Abu Meri

Mums katrai ir kāda meitene no bērnības, jaunības, šodienas vai vakardienas, uz kuru paļauties un kura sapratīs, ja piezvanīsi nakts vidū, lai parunātos.  Katrai ir kāda, ar kuru pār darba galdu zīmīgi saskatīties, kad kāds telpā runā dīvainas lietas. Katrai ir kāda, ko apbrīnot, pat nepazīstot, bet sekojot viņas gaitām. Katrai ir kāda, ar ko nesarunāties un cerēt, ka tā – otra – pamana, ka nesarunājies, jo sirsniņā rūgtums.

Mēs, meitenes, protam visu vislabāk – mīlēt, nīst, draudzēties, strādāt, raudāt, izsmalcināti atriebties, rūpēties, sargāt un ko tikai vēl ne... Bet vissvarīgākais – mēs protam būt līdzās.

Katrai ir kāda, kam rakstīt vēstules ar roku, kāda, uz ko dusmoties, jo sen nav zvanījusi. Katrai ir kāda, kas zina visus tavus noslēpumus un nekad, nekad tos neatklās. Katrai ir kāda, kas nodevusi un pievīlusi. Katrai ir kāda, kas blakus ir vienmēr kaut domās un kāda, kas kaitina tikai ar to, ka ir. Katrai ir kāda sen nesatikta un kāda, ko nekad nesatiks un kāda, ko nemaz negribas satikt. Katrai ir kāda, kam zvanīt vispirms, lai paziņotu jaunumus. Katrai ir kāda, kam līdzināties un kāda, ko pelt. Un pat tad, ja kādai nav nevienas, var ieslēgt televizoru un raudāt līdzi kādai, kas seriālā raud jau gadiem. Var meklēt līdzības, ņemt piemēru, priecāties un izslēgt, kad apnīk.


Mēs, meitenes, protam visu vislabāk – mīlēt, nīst, draudzēties, strādāt, raudāt, izsmalcināti atriebties, rūpēties, sargāt un ko tikai vēl ne... Bet vissvarīgākais – mēs protam būt līdzās. Ticu, ka tieši tiem cilvēkiem un tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs. Saviem bērniem, vecākiem, vīriem, draugiem, dažkārt gluži svešiem cilvēkiem. Mēs, meitenes, kļūstam pārcilvēcīgi stipras, kad jāaizstāv savējie un esam bezgalīgi vājas, ja gribam, lai par mums rūpējas. Patiesībā jau nav vāju meiteņu, ir tikai tās, kuras atļauj sev  tādām būt.

Mēs, meitenes, dažkārt atļaujam kādam pienākt sev tuvu klāt un mūs piekrāpj. Mēs akli ticam, ka mūs novērtēs par to, kas esam. Dažkārt nepamanām, ka mūs izmanto. Dažreiz mēs tik ļoti dzīvojam savu dzīvi, ka neredzam, ka tajā kaut kas nav kārtībā. Gadās, ka mēs ieslīgstam pašapmierinātībā un zaudējam modrību. Sāpīgi viļamies savās izvēlēs. Ciešam citu dēļ. Pārdzīvojam neataisnību. Vienmēr cīnāmies – par ko nu kura un kurā brīdī.

Mēs protam svinēt dzīvi un to, ka viena otrai esam. Kad vēlamies. Ja vēlamies – astotajā martā.

Darām visu pēc labākās sirdsapziņas un nesaprotam, kāpēc kāds nenovērtē. Izmisīgi tiecamies pēc atzinības. Mēģinām pierādīt neiespējamo. Atrodam asaras, kad liekas – visas jau izraudātas. Piedodam. Pat tiem, kas mūs nodevuši. Bet jā – neaizmirstam gan. Mēs riskējam un pārkāpjam robežas, nožēlojam un zaudējam. Mēdzam rotaļāties ar cilvēku jūtām un sirdīm. Padzenam un saucam atkal atpakaļ. Lūdzamies, kad kāds mūs pamet. Kliedzam, kad mūs nesadzird. Klusējam, kad negribas runāt. Nocietināmies, ja nevaram neko mainīt. Krītam un ceļamies. Smaidām visvairāk tad, kad citiem nav jāredz, ka iekšēji esam sagrautas. Neļaujam aiziet tiem,  kuri grib no mūsu dzīves aiziet. Dažkārt nepelnīti paejam garām savai īstajai mīlestībai un pēc tam to nožēlojam. Gribam, lai mūs nēsā uz rokām un dažreiz tik ļoti steidzamies to sagaidīt, ka sabojājam mirkli. Mēs dusmojamies, ja norāda uz mūsu trūkumiem un nekad skaļi neatzīsim, ka varbūt kaut nedaudz esam nepareizas. Mēs spējam būt enģeļi, ja to vēlamies un īstas raganas, ja aizstāvam sevi.

Starp mums, meitenēm runājot, katra dzīvo savu dzīvi – vienīgo. Jā, mēs mēdzam kļūdīties un sāpīgi mācīties pašas no savām kļūdām. Bet tas padara mūs tikai labākas. Tādas, uz kurām var paļauties.
Par mums, meitenēm, runā. Aprunā un slavē, noniecina un ceļ debesīs. Mēs nevienu neatstājam vienaldzīgu. Jo esam tādas, kādas esam. Vienmēr meitenes. Pat tad, kad pieskatām savus mazbērnus.

Mēs protam svinēt dzīvi un to, ka viena otrai esam. Kad vēlamies. Ja vēlamies – astotajā martā.
 

Auotre: Linda Abu Meri