Sieviete atbild par harmoniju ģimenē? Vai jūs to domājat nopietni!?

"Kāpēc tas ir vājprāts? Jo šāda pārliecība posta ģimeni tikpat graujoši kā mūžamežu izciršana Amazones džungļos. Ik dienas, strādājot ar jūkošām ģimenēm un pāriem, kas vēlas saglabāt attiecības, es redzu, kā tas viss patiesībā darbojas.

Ja notiek brīnums un pāris tiek līdz psihologa kabinetam, tad jautājuma uzstādījums ir: "Vai ir iespējams kaut kā pēc iespējas ātrāk izārstēt SIEVU. Viņai ir problēmas..." 

Diemžēl, daudzi vīrieši un sievietes apgalvojumu "Sieviete ir atbildīga par noskaņu ģimenē" saprot tiešā veidā un neapstrīdami. Apmēram tāpat, kā "ūdens ir slapjš". Neapstrīdami. Nekritiski. Bet, ja ūdens tiešām ir slapjš, tad apgalvojums par sievietes lomu ģimenē gan nav neapstrīdama aksioma. Ja vīrietis ir svēti pārliecināts, ka par ģimenes atmosfēru atbild tikai un vienīgi sieviete, viņš noņem no saviem stiprajiem pleciem visu atbildību, kas saistās ar savstarpējām pāra attiecībām ģimenē. Ja šim uzstādījumam tic sieviete, viņa bez šaubīšanās visu atbildību uzkrauj uz saviem pleciem.

Kas notiek, ka viens pa ģimenes takām iet, viegli vicinot rokas, bet otrs velk visu, kas saistīts ar emocionālo labsajūtu? Nekas labs nenotiek! Pirmais pamazām kļūst "lopisks", bet otrs tiek pie emocionālās brukas.

"Tu pati pie visa vainīga!"
Ja vīrietis domā, ka emocionālā noskaņa ģimenē atkarīga tikai no sievietes, (jo "viņa taču ir sieviete, tā ir viņas sūtība"), ar laiku viņš sāk uzvesties lopiski, kretīniski.

Sākumā visu atbildību viņš uzgrūž sievai. Ja viņam ir slikts garastāvoklis - vainīga ir sieva. Ja bērni trokšņo - sieva bērnus nav pareizi audzinājusi. Ja viņš nenopelna pietiekami daudz naudas ģimenes "mamutam"  - nu taču sieva viņu nav pietiekami iedvesmojusi! Jā, jā, jā! Tieši šādus argumentus es kā ģimenes psihologs bieži vien dzirdu konsultācijās no vīriešiem.

Jo tālāk, jo trakāk. Vīrietis sāk gaidīt no sievas neiespējamo - vadīt ģimenes emocionālo klimatu (bet kam tad vēl, ja ne sievietei to darīt!?). Protams, sievietei tas neizdodas, jo nav iespējams no četriem burtiem izveidot vārdu "laime", jo šajā vārdā ir pieci burti!

Toties var uzlikt teju neizpildāmu pienākumu un pēc tam no visas sirds būt neapmierinātam, kāpēc gan otra puse nespēj to izpildīt. Ja neizdodas, sodīt, emocionāli un varbūt pat fiziski terorizēt.

Toties pēc tam var atrast lieliskus attaisnojumus "Lūk, cik tālu tu mani esi novedusi. Vajadzēja taču klausīties, mācīties un apzinīgi pildīt no "dabas" uzliktos  sievietes pienākumus. Un vispār, ja tu būtu laba sieva, neviens tevi nesistu, tu būtu nopelnījusi labu attieksmi. Ja nevari būt laba sieva, netiec galā ar savu uzdevumu, pati vien vainīga, ka mums tik slikti iet." 

Turklāt šādi vīrieši parasti labprātīgi un pēc savas iniciatīvas nešķiras. Viņi augstsirdīgi dod sievai iespēju laboties, ļaujot vēlreiz un vēlreiz mēģināt "laboties". Ja tomēr notiek brīnums un šāds pāris tiek līdz psihologa kabinetam, tad jautājuma uzstādījums ir: "Vai ir iespējams kaut kā pēc iespējas ātrāk izārstēt SIEVU. Viņai ir problēmas..." 

"Es pati esmu vainīga!" 
Sieviete, kas ir pieņēmusi un tic, ka ģimenes laime ir atkarīga tikai no viņas, lēni, bet nenovēršami gāžas bezdibenī. Viņa mēģina, viņa tiešām cenšas izdarīt neiespējamo, bet tas nav iespējams.

Viņa gatavo vakariņas, sagaida vīru safrizējusies un jaunā apakšveļā, ļauj vīrietim dzert aliņu pie televizora, nezāģē, klusē un pacieš, bet... rezultāta nav! Jo sieva nezina - ja visu laiku kādam izpatīk, tad tas KĀDS zaudē robežu sajūtu. Plūst kā upe bez krastiem. Īpaši ja šis KĀDS nav tendēts domāt par citiem, bet vairāk par savām vajadzībām. 

Kad vīrietis zaudē robežas, sievietei iestājas izmisums - viņa ir centusies būt laba sieva, bet nekas nav izdevies. Traģēdija! Sieva cenšas kaut ko labot, kļūst arvien atbildīgāka par harmoniju ģimenē, bet paliek arvien sliktāk, jo nav mainījies pats ceļš - tas ved bezdibenī un uz ģimenes izjukšanu.

Hroniska vainas sajūta ("es bojāju vīram un bērniem dzīvi"), kauns ("es esmu nepareiza, manī nav pareizo īpašību, kurām jāpiemīt sievietēm") un izmisums ("man nekas neiznāk") - lūk, šāds emociju kokteilis ir raksturīgs sievietēm, kuras uzņēmušās ģimenes harmonijas uzturētājas lomu.

Ja ir pietiekami daudz spēka un drosmes, viņas šķirās. Ja nē - turpina mocīties un skriet ar galvu sienā. 

"Abi vienā laivā" 
Partneri, kas ir "inficēti"  ar pārliecību, ka sieviete ir atbildīga par saskaņu ģimenē", aizmirst pašu svarīgāko jebkurās attiecībās ir mijiedarbība. Atbildīgi par šīs mijiedarbības rezultātu ir abi divi! Tā ir divu elementu sistēma, kas darbojas kā savienoto trauku sistēma.

Nemēdz būt tā, ka par pāra attiecību rezultātu ir atbildīgs tikai viens cilvēks. Gan strīdus, gan prieku un saskaņu rada abi - vīrietis un sieviete.

Attiecības ir kā divvietīga laiva, kurā airē abi. Tikai tad laiva iet uz priekšu taisni, nevis ietriecas krastā. Šajā gadījumā nav svarīgi, kurā pusē kurš atrodas, galvenais - lai abi to dara vienlaicīgi.

Tieši tāpat arī laulībā - ja tajā ir problēmas, tad radījuši tās ir abi. Visdrīzāk bez ļauna nodoma izjaukt attiecības, tomēr atbildība gulstas uz abiem. Tātad arī risināt tās nāksies abiem kopā. 

Sākot strādāt ar pāri, kas pie manis ir ieradies, es vienmēr uzsveru, ka viņi ir sabiedrotie, kuriem ir viens mērķis un kopīgs ceļš uz to.  Izveidojot kopīgu tēlu " sabiedrotie", abi divi pārī sajūtas saliedētāji un gatavi risināt savas problēmas kopīgi.

Neaizmirstiet - ja esat pāris, ģimene, tad jūs esat izlēmuši būt kopā, būt vienoti. Laulības labklājība šajā gadījumā ir atkarīga no jums abiem, ne tikai no sievietes.

Atsakieties no muļķīgiem aizspriedumiem par atbildības zonām. Strādājiet kopā un jūsu laulība būs laimīga!

Tas arī viss! Paldies par uzmanību!"