Iebiedēšana skolā kā "efektīva" mācību metode jeb bailes no izplēstās lapas

Pedagoģes izmantotā metode bērnu glītrakstīšanā ir vienkārša – ja bērns raksta ātri un neglīti arī pēc vairākiem brīdinājumiem, tad no viņa burtnīcas izplēsta lapa. Ja bērns joprojām turpina rakstīt steidzīgi un nesalasāmi, no viņa burtnīcas atkal plēš lapu... Tā tas turpinās līdz mirklim, kamēr bērns raksta glīti. Pedagoģe to skaidroja ar šoka terapiju, sakot vecākiem, ka bērni ir izbrīnīti, viņu sejas pauž visu. Tas esot iedarbīgi!  Nopietni??? Vai tas ir vienīgais iedarbīgais veids kā mācīties? 
 

Mēs vēl aizvien uzskatām, ka vieglākais un efektīvākais mācīšanas veids ir caur bailēm, nesaprotot, kādēļ tas ir nepieciešams?? Manī kā vecākā viss sagriezās, es biju šokēta un nepiekrītu. Uzskatu, ka mūsdienās, kad ir pieejami daudzi pētījumi par bērnu mācīšanās motivāciju, bērnu attīstību un pedagoģiskajām metodēm, ir citas metodes, ko pielietot skolā.  

Es neuzskatu, ka caur bailēm ir panākams efektīvs pedagoģiskais process. Esmu pārliecinājusies, ka mēs mācamies labāk, ja saprotam jēgu, un, ja mūsu centību un pūles pamana un novērtē. 
 

Lai attīstītu kādas prasmes tās, ir jātrenē un jāizprot, kādēļ tās ir nepieciešamas. Prasmi rakstīt uzmanīgi un kārtīgi ir jāattīsta, tas prasa laiku, pacietību un treniņu, bet galvenais ir panākt izpratni, kādēļ tas ir nepieciešams un, protams, atbalstu no pieaugušajiem. 

Mēs mācamies pakāpeniski. Ir svarīgi, ja šīs prasmes novērtē, saredz to attīstību. Vai tad mēs necenšamies mūsdienu pedagoģijā iet uz to, lai veicinātu bērnu spējas pieņemt lēmumus un saskarties ar pieņemto lēmumu sekām? Protams, lapas izplēšana no burtnīcas arī ir sekas, kam klāt nāk publisks kauns klases priekšā. Bērns salīdzina sevi ar citiem un saprot, ka viņš ir sliktāks. Ja bērnam lapa tiek izplēsta visu bērnu priekšā, ja bērns nesaredz, ka var uzlabot prasmi ātri un glīti rakstīt, vai viņam nezūd iekšējā motivācija censties? 

Atminos savu latviešu valodas skolotāju, kas novērtēja manas pūles un nepieciešamības gadījumā mani atbalstīja ar papildus nodarbībām. Mums stundu laikā lapas neplēsa ārā, mēs trenējām rokrakstu, rakstot un iegūstot novērtējumu no pieaugušā, vecāka un pedagoga. Tas bija ilgs process, tomēr man vēl arvien patīk mācīties.

Kā bērnu ietekmē tas, ka klases stundā viņš izjūt bailes kļūdīties, izjūt bailes, ka varētu tikt izplēsta lapa, ka klasesbiedri varētu smieties, ka viņam varētu būt kauns un neērti? Kā tas ietekmē viņa velmi apmeklēt skolu, mācīties un parādīt centību un ieinteresētību? Vai šādas metodes ilgtermiņā neatstāj ietekmi uz to, kā mēs uztveram mācību procesu, darbu un savus ikdienas pienākumus?

Ne tikai kā mamma, bet arī kā profesionāle, ka bērnam ir jāpatīk mācīties. Bērna attīstība un mācību process nevar būt caur bailēm. Tas nenozīmē, ka bērnam nevajag mācīties glīti un nesteidzīgi rakstīt! Tas nozīmē to, ka viņam ir jātrenējas. Tas var būt grūti un laikietilpīgi, tas var prasīt pacietību no vecākiem un pedagoga, no paša bērna, bet tas var NEBŪT CAUR BAILĒM. Es zinu, ka pedagogiem ir daudzas metodes kā iemācīt bērnam mācīties un, ka pedagogs ir atbildīgs par izvēlētajām metodēm un rezultātiem. Tieši tāpat kā es kā vecāks esmu atbildīga, lai man bērns izdarītu lietas, spētu uzņemties atbildību un būt laimīgs situācijās, kuras prasa piepūli. 

Gunita Kleinberga, 3 bērnu mamma, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite