Kādus bērnus vēlas Latvijas sabiedrība - aktīvus un ieinteresētus vai paklausīgus un "ērtus"

Latvijas Bērnu labklājības tīkla koordinatore Daiga Eiduka

Šādu personīgi sev adresētu jautājumu būti vērtus uzdot katram, kas ikdienā strādā ar bērniem. Vārdos, protams, vēlamies, lai bērni būtu patstāvīgi un atbildīgi. Tomēr nereti ikdienā neesam gatavi uzklausīt un ņemt vēra bērna viedokli, jo īpaši tad, ja tas atšķiras no mūsējā. Lielākoties mēs joprojām neatļaujam bērniem patstāvīgi domāt, darboties, izdarīt savas izvēles, kļūdīties un labot pieļautās kļūdas. Esam raduši pieņemt lēmumus bērnu vietā, uzskatot, ka rīkojamies viņu labā, jo bērniem vienkārši nav vajadzīgās dzīves pieredzes un izpratnes.

Bērnu līdzdalības jēdziens paredz, ka pieaugušajiem ir jādod iespēja bērniem izteikt savu viedokli, par procesiem, kas notiek ģimenē, skolā, pašvaldībā, valstī, jo īpaši tad, ja tie ietekmē bērna dzīvi un labsajūtu.  Saskaņā ar ANO bērnu tiesību konvenciju, bērni ir ne tikai jāiedrošina izteikt savu viedokli, bet tas ir arī jāņem vērā, kā arī jāiesaista bērni lēmumu pieņemšanā.

Biedrības „Latvijas Bērnu labklājības tīkls” nesen veiktais bērnu līdzdalības novērtējumu atklāj kādas patiesībā ir bērnu iespējas ikdienā tikt uzklausītiem un piedalīties sev būtisku lēmumu pieņemšanā.

Bērnu fokusgrupu diskusiju rezultāti ļauj secināt, ka bērniem, tāpat kā vairumam pieaugušo Latvijā, nav skaidra priekšstata, kas ir līdzdalība un kā tā izpaužas praksē. Sākotnēji jautāti par savām līdzdalības iespējām ģimenē, skolā, ārpusģimenes aprūpes institūcijā, bērni tās novērtēja kā ļoti labas. Tomēr pēc konkrētu jautājumu uzdošanas, bērni mainīja savu vērtējumu un atzina, ka viņi tomēr bieži netiek iesaistīti sev būtisku jautājumu izlemšanā. Piemēram, skolu kontekstā bērnu viedoklis pārsvarā tiek jautāts par pasākumiem vai ekskursijām, kas ir vērtējams atzinīgi, bet tomēr neiekļauj bērniem daudz būtiskāku jautājumu kopīgu apspriešanu un bērnu viedokļu uzklausīšanu.
Bērnu atbildes liecina, ka viņiem nav ticības par to, ka viņi kā bērni var kaut ko ietekmēt ārpus savas ģimenes. Lai arī skolā teorētiski līdzdalības iespējas pastāv, tomēr skolēni nevarēja nosaukt reālu piemēru, kad būtu varējuši ietekmēt būtiskus jautājumus par pārmaiņām skolas vidē, telpu iekārtojumā, mācību procesā un saturā, vai skolas iekšējās kārtības noteikumu izstrādē.

Ir būtiski atrast veidus, kā skolēns no pasīva skolas programmas “lietotāja”, kļūst par tās līdzveidotāju un daļu no skolas komandas.

Jo īpaši svarīgi šie secinājumi ir skolas izglītības satura reformas Skola2030 kontekstā, kuras mērķis ir radošs, kritiski domājošs, mērķtiecīgs, pilsoniski aktīvs un pašmotivēts jaunietis. Tomēr, ja netiek pārskatīta līdzšinējā pedagoģiskā pieeja un skolēnu-skolotāju savstarpējo attiecību modelis, kā arī kopumā, ja sabiedrībā netiek izprasta līdzdalības nozīme bērna personības attīstībā, iecerētais rezultāts var palikt tikai vīzijas līmenī. Ir būtiski atrast veidus, kā skolēns no pasīva skolas programmas “lietotāja”, kļūst par tās līdzveidotāju un daļu no skolas komandas.

Vērtējot bērnu iespējas iesniegt sūdzības, atsauksmes vai ierosinājumus, konstatēts, ka lielākoties bērniem nav šādas pieredzes, kā arī bērnu vidū ir priekšstats, ka sūdzēties ir slikti. Tāpat bērniem nav ticības, ka iesniedzot sūdzību vai ierosinājumu, viņi var atrisināt problēmu, drīzāk pretēji – bērni baidās par attieksmes pasliktināšanos un negatīvām sekām no pieaugušo puses, par kuriem viņi ziņotu. Tas liek secināt, ka trūkst aizsardzības mehānisma, kas pasargātu bērnu no iespējamām negatīvām sekām un spiediena, kā arī nodrošinātu objektīvu sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību. Tas attiecas gan uz skolām, gan jo īpaši uz institūcijām, kurās bērni atrodas ilgstoši un kur pieaugušajiem objektīvi ir lielas pilnvaras un iespējas ietekmēt bērnu, kā arī vērsties pret viņu ar dažādām sankcijām.

Bērniem nav ticības, ka iesniedzot sūdzību vai ierosinājumu, viņi var atrisināt problēmu, drīzāk pretēji – bērni baidās par attieksmes pasliktināšanos un negatīvām sekām no pieaugušo puses, par kuriem viņi ziņotu.

Vēl mazāk bērni saredz iespēju ietekmēt lēmumus pilsētas un valsts līmenī. Publiskās pārvaldes iestāžu informatīviem materiāli tiek gatavoti sarežģītā, specifiskā valodā, kas bieži ir grūti saprotami pat pieaugušam cilvēkam, nemaz nerunājot par bērniem.

Līdzdalības jēdzienu varētu iedzīvināt, ja saziņa starp iestādēm un bērniem tiktu vienkāršota un padarīta bērniem draudzīgāka un pieejamāka. Tas rosinātu bērnos vēlmi līdzdarboties, būt pilsoniski aktīviem, palielinātu uzticēšanos valsts pārvaldei un veicinātu sadarbību starp iedzīvotājiem un publiskās pārvaldes iestādēm. Tāpat ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērna līdzdalība netiek skatīta tikai kā formāla tiesību norma, bet kā pieaugušo iespēja un pienākums atbalstīt bērna attīstību un jau no mazotnes mudināt viņu izteikt savu viedokli, izrādīt iniciatīvu un gūt pārliecību par savām spējām, lai pieaugot spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un paša pieņemtajiem lēmumiem.

Biedrība „Latvijas Bērnu labklājības tīkls” ir sabiedriska organizācija, kuras galvenais mērķis ir veicināt bērnu līdzdalību, labklājību un labsajūtu Latvijā. Biedrība apvieno nevalstiskās organizācijas un fiziskas personas, kas darbojas izglītības, veselības, sociālajā un bērnu interešu aizstāvības jomās. Vairāk informācijas www.bernulabklajiba.lv

Pētījumā iegūtais informatīvais materiāls, kā arī izstrādātie ieteikumi ir iekļauti Nacionālajā ziņojumā, kurš apskatāms šeit.