Pirmsskolas pedagogam jāatbild par neatbildamo. Jeb kāpēc izglītības reforma jāsāk ar pirmsskolas izglītību

"Ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamo satura maiņu, bet netiek runāts par vides maiņu, kurā ikdienā atrodas bērni un pirmsskolas pedagogi. Man tas šķiet nepareizi.

Pēdējā laikā presē lasīti gadījumi par bērniem, kas aizgājuši no pirmsskolas iestādes nepamanīti, un tas ir pierādījums, ka sistēmā ir milzīgs robs. Mēs varam vainot pirmsskolas pedagogus, bet nedomāju, ka pirmsskolas pedagogs, esot ārā viens, var pieskatīt kustīgus, aktīvus un skraidošus 20 – 25 bērnus.

Psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite un Marte Meo terapeite Gunita Kleinberga

Mums var būt viedoklis, ka pirmsskolas izglītības pedagogam jātiek ir galā, taču pamēģiniet aizvest uz ierobežotu laukumu kaut vai 10 bērnus un pavadīt tur trīs stundas. Tad pārrunāsim, cik vienkārši un iespējams tas ir. 

Šobrīd pirmsskolas pedagogam ir jābūt atbildīgam par neatbildamo, un jāspēj strādāt un attīstīt bērnus situācijā, kad to kvalitatīvi nav iespējams izdarīt pat ļoti kompetentam pedagogam. Paskatoties uz situāciju, kādā bērns nonāk pirmsskolas izglītības iestādē 1,5 gadu vecumā, ir grūti domāt par mērķi, uz kuru iet izglītības reforma. Ja neviens nesāks aktīvi mainīt likumu par bērnu skaita samazināšanu grupās, par pirmsskolas pedagogu atbalsta sistēmu un reālu ikdienas atbalstu, tad izglītības reformai nebūs jēgas. 

Reforma paredz labas un kvalitatīvas lietas, bet nav padomāts par pašu sākumu un pamatu, kad bērni sāk attīstīties un kad sākas viņu izglītošana. Nav padomāts par vienlīdzību starp skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm ne attiecībā uz bērnu skaitu, ne atbalsta sistēmu, ne atalgojumu.

Izglītības reformas veicējiem ir jāapzinās, ka bērnu attīstībai mazā vecumā ir nepieciešama daudz lielāks atbalsts un vecumā līdz 4 gadiem arī daudz mazāk bērnu grupās. Šobrīd bērnudārzos viens pedagogs un pedagoga palīgs vai auklīte pieskata 20 – 25 bērnus vecumā no 1,5 gada līdz 3 gadiem. Vai mēs spējam iedomāties, kā 1 cilvēks var veicināt 20 – 25 bērnu attīstību un pievērst katram bērnam individuālu uzmanību? 

Mēs prasām no pirmsskolas pedagoga bērna attīstību, proti, nodrošināt, lai bērns būtu radošs, nezaudētu pašiniciatīvu, zinātkāri un attīstītu valodu, lai viņš būtu apguvis pašapkalpošanās prasmes. Viens cilvēks to visu iemācīt tik lielam bērnu skaitam šajā vecuma grupā nevar! 

Kādēļ mēs vēl neesam aizdomājušies, ka izglītības reformai ir jāsākas ar radikālu pirmsskolas izglītības iestāžu un pedagogu atbalstu?! Piemēram, tas nozīmētu mazākas grupas, kurās bērnu skaits nepārsniegtu 10 - 12 bērnus; šajā grupā strādātu divi kvalificēti darbinieki, proti, pirmsskolas pedagogs un pedagoga palīgs. Būtiski, ka pedagoga palīgs neveiktu auklītes vai apkopēja funkcijas. Šim palīgam jābūt iesaistītam bērna  attīstības procesā pilnībā, nevis jādara papildus darbi, piemēram, slaukot putekļus, mazgājot grīdu vai pienesot ēdienu. Vajag tādu palīgu, kas aktīvi sadarbojas ar pirmsskolas pedagogu, plāno un veido kopīgu programmu bērnu attīstībai. 

Ja bērnam ir iemācīts pagaidīt, uzticēties pieaugušajam, spēt justies kompetentam attiecīgajās situācijās, pedagogs ir bijis kvalitatīvi klātesoši un neizveidojas daudzas attīstības grūtības, kuras bērniem nereti varam novērot šobrīd.

Šajā īsajā pirmsskolas vecumposmā bērnu attīstība tiek veicināta no 1,5 gadīga bērna vajadzību perspektīvas – drošības sajūtas veidošana, sadarbības prasmes, pašizpausmes, pašapkalpošanās prasmēm un spējas  vērsties pie pedagoga, ja ir grūtības. Pedagogs jāspēj palīdzēt bērnam tikt galā ar problēmu vai izziņas procesu kvalitatīvi nevis laika trūkuma dēļ jāizdara bērna vietā. Būtiski, ka šis ir tas mirklis, kur pedagogs vai nu liek aizmetņus kompetencēs balstītai izglītošanas pieejai, vai parāda bērnam - tu neesi spējīgs tikt patstāvīgi galā ar uzdevumu vai citām lietām. 

Šobrīd tā nav pedagoga atbildība, ka viņš nevar 100% ļaut bērnam būt patstāvīgam. Tā ir sistēma, jo vienam pedagogam jāatbalsta pārāk liels bērnu skaits. Sākot no trīs gadu vecuma bērnu skaits grupās palielinās. Viņi ir apguvuši attīstības pamatus un nu jāveido sociālās prasmes, piemēram, sadarbošanās.

Ja bērnam ir iemācīts pagaidīt, uzticēties pieaugušajam, spēt justies kompetentam attiecīgajās situācijās, pedagogs ir bijis kvalitatīvi klātesoši un neizveidojas daudzas attīstības grūtības, kuras bērniem nereti varam novērot šobrīd. Protams, tam jānotiek ciešā un kvalitatīvā vecāku un pirmsskolas pedagoga sadarbībā. 

Daudz vieglāk ir novērot 10 bērnus dienā, un saredzēt viņu vajadzības un attīstību, nekā to nodrošināt 20 – 25 bērniem. Šāds modulis sevī ietver pēctecību, kurā vecāks saņem kvalitatīvu informāciju par bērnu prasmēm un attīstības grūtībām.

Kas būtu darāms, lai nonāktu pie šāda modeļa?
Pirmkārt, vajag izprast pirmsskolas pedagogu darbu un bērnu attīstību un vajadzības vecuma posmā no 1,5 – 3 gadiem un no 3 – 7 gadiem.

Vajag būt drosmīgiem uzņemties atbildību, un pieņemt lēmumu grozīt likumā normu, kas paredz samazināt mazo bērnu grupas pirmsskolas izglītības iestādēs, vienlaikus neuzņemot vairāk par 10 – 12  bērniem mazajās jeb silītes grupās.

Pieņemt lēmumu mainīt un veidot vienotu struktūru visām pirmsskolas izglītības iestādēm, paredzot, ka pie bērniem visu laiku ir divi pieaugušie, bet par tīrību, traukiem utt.. rūpējas kāds cits personāla pārstāvis, piemēram, auklīte. 

Veidot vienotu bērnu prasmju vērtēšanas sistēmu, ko izmanto, sākot apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Šobrīd no vecākiem noskaidro tikai pamatlietas par bērnu, bet tas apgrūtina pirmsskolas pedagogu darbu, kas neiegūst pilnu informāciju par bērnu attīstību. Tikai vēlāk, ikdienā darbojoties ar bērnu, pedagogs viņu iepazīst.  Rezultātā veidojas nepareizi priekšstati par bērna attīstības grūtībām. Informācijas trūkums  neuzlabo sadarbību ar vecākiem un neļauj pirmsskolas pedagogam izvēlēties bērna attīstību veicinošas stratēģijas.

Gribētos cerēt, ka, apzinoties situāciju pirmsskolas izglītības iestādēs, un,  zinot, ka izglītība sākas jau no pusotra gada, izglītības reformas veicēji varētu panākt efektīvākus rezultātus bērnu attīstībā 21. gadsimtā. Tas arī ļautu labās attīstīt tās prasmes, kas bērnam ir tik svarīgas dzīve  gaitā. 

Mainot sistēmu mazajās bērnudārzu grupās,  panākam arī to, ka pirmsskolas pedagogi nav pārstrādājušies, ir spējīgi tikt galā ar savām emocijām un saredzēt mūsu bērnu attīstību.  Es šeit pat nepieskaros tēmai par atalgojumu, kas ir ārkārtīgi zems, ņemot vērā pirmsskolas pedagogu atbildību, strādājot divas slodzes, lai nodrošinātu sev iztiku. Skarbi, ja zinām, ka vecums līdz 7 gadiem ir viens no būtiskākajiem bērnu attīstībā.