Kā neapēst zemeslodi? jeb Kā mainīt pārtikas pirkšanas paradumus

Janvārī vairāki tūkstoši cilvēku Latvijā devuši jāvārdu kampaņai “Neapēd zemeslodi”, un šomēnes vai nu centīsies iztikt bez gaļas un citiem produktiem, ko radījuši dzīvnieki, vai arī vienkārši mēģinās ēst mazāk gaļas. 
Iemesli katram citi – vieniem žēl dzīvnieku, otriem labāk jūtas, ēdot augus, trešie vienkārši grib izmēģināt kaut ko jaunu vai pārbaudīt sevi, bet daudziem šis ir mēģinājums samazināt savu negatīvo ietekmi uz vidi. Un šis ir īstais laiks, lai sev pavaicātu, vai tiešām gaļas neēšana ir labākais, ko mēs varam darīt? Kas vispār būtu labāk videi? Šoreiz es neatkāpšos no ēdamgalda un nerunāšu par auto vai mājas siltināšanu, bet gan izvēli, ko izdarām katru dienu. 

Kāda vaina dzīvniekiem?
Vai tik tiešām ir svarīgi samazināt tieši gaļas patēriņu? Īsā atbilde – jā. Dzīvnieku audzēšanai un pabarošanai nepieciešamas lielas zemes platības – tiem ir veltīti 77% lauksaimniecības zemes. Tajā pašā laikā tikai 18% kaloriju un 37% proteīna atrodami gaļā un piena produktos, pārējais (lielākā daļa) jāmeklē augos (https://ourworldindata.org/agricultural-land-by-global-diets).  Šāda situācija saistīta ar to, ka gan gaļas, gan piena lopi ir katru dienu jābaro, lai tiktu pie kārotā produkta. Efektīvāk būtu kukurūzu vai soju, kas domāta lopiņam, apēst pašam. Arī Amazones ugunsgrēki, kas cilvēku prātus nomāca pērnajā vasarā, bija vistiešākajā mērā saistīti ar lopkopību – mežu nodedzināšana ir ierasta prakse, lai atbrīvotu zemi ganībām vai sojas audzēšanai (lielākā daļa sojas kļūst nevis par hipsterīgu sojas sautējumu, bet gan par barību lopiem). Tā izzūd tik vērtīgie tropiskie meži, kas ir ne tikai milzīga oglekļa glabātuve, bet ik dienas fotosintēzes rezultātā absorbē lielu daudzumu CO2. Tā izzūd augu, dzīvnieku un sēņu sugas, kuru nozīmi vēl tagad mēs līdz galam nespējam apzināties.

Amazones ugunsgrēki, kas cilvēku prātus nomāca pērnajā vasarā, bija vistiešākajā mērā saistīti ar lopkopību – mežu nodedzināšana ir ierasta prakse, lai atbrīvotu zemi ganībām vai sojas audzēšanai.

Gaļas ražošana rada lielākas CO2 emisijas, nekā paļaušanās uz augu valsts uzturu. Visvairāk siltumnīcas efekta gāzu guļ uz liellopu pleciem. Bet vienmēr atrodas kāds “bet” – ja govs ganās pļavā, tad tā “uztur” ārkārtīgi vērtīgo pļavas ekosistēmu. Lai pļava būtu pļava, to nepieciešams pļaut, citādi tā aizaugs ar krūmiem un košās puķes izzudīs. Govs ir lieliska pļaujmašīna! Šis piemērs rāda, ka nav tāda viena “labāks videi”. Var gadīties, ka kāda nianse, kas ir svarīga bioloģiskajai daudzveidībai, nav gluži ideāla klimatam. Tiesa, svarīgi piebilst, ka niecīga daļa liellopu tiek audzēta pēc mūsu vecmāmiņu metodēm. Industriālajai lopkopībai nav pilnīgi nekāda sakara ar puķainām pļavām un putnu dziesmām.

Grafikā varam redzēt, ka arī olas un piena produktu ražošana rada krietni vairāk CO2 emisiju nekā kviešu, kukurūzas vai pākšaugu audzēšana (te aprēķinātas emisijas uz vienu saražoto proteīna gramu). Ja ieskatāmies vērīgi grafikā, pieri saraukt liek godpilnā otrā vieta – to ieņem svaigi nesezonas dārzeņi, kas audzēti siltumnīcās. Aha! Tomāti ziemā! Kamēr ārā silts un dārzā vai kaut vai uz balkona aug labumi, viss kārtībā, bet, tiklīdz vienādojumā parādās siltumnīca, tad nevar iztikt arī bez siltumnīcas efekta gāzēm, ko rada šo siltumnīcu apsildīšana. Tā kā tas jādara katru dienu, kopējais iztērētās enerģijas daudzums un radītās emisijas ir lielas. Otrs iemesls, kas palīdzējis siltumnīcas dārzeņiem tikt tik augstu – tajos ir salīdzinoši neliela proteīna koncentrācija. Un šeit tiek skatīts radītais CO2 uz vienu proteīna gramu. Ja vērtētu, piemēram, paša produkta, nevis tikai proteīna gramus, tad tomātiem aizripot līdz pirmajam trijniekam būtu sarežģīti.

Tomāti ziemā! Tiklīdz vienādojumā parādās siltumnīca, tad nevar iztikt arī bez siltumnīcas efekta gāzēm, ko rada šo siltumnīcu apsildīšana. 

Produktam labāk ceļot vai dzīvot siltumnīcā?
Mēs dzīvojam Latvijā, kas varbūt ir foršākā valsts pasaulē, bet ziemā ar to sezonālo produktu ēšanu ir, kā ir – ziemas sezonālie produkti ir viss tas, kas palicis pāri no vasaras. Grūti pārtikt tikai no vietējiem un sezonāliem produktiem Latvijas ziemā. Pirmkārt, nekā jau daudz mums nav. Otrkārt, no veikalu plauktiem ārzemju produkti gluži vai paši lec groziņā. Vai tiem atteikt? Arī te viss nav viennozīmīgi. Instinktīvi, protams, liekas, ka pārtikas ceļošana rada lielu piesārņojumu, tāpēc būtu jāizvēlas vietējie produkti. Bet ne vienmēr tā ir tiesa. Kopumā transporta radītais CO2 ir niecīgs (6%), ja salīdzina ar to, kas radīts pārtikas audzēšanas laikā. Tas ir teju tāds pats kā siltumnīcas efekta gāzu daudzums, kas radīts līdz ar produkta iepakojumu (5%) (https://ourworldindata.org/food-ghg-emissions). Jā, iepakojums ir būtiska atkritumu kalna sastāvdaļa un kaitinošs objekts, ko satikt pastaigā gar jūru, bet, ja runājam tieši par klimatu, tad daudz svarīgāk ir nevis tas, no kurienes un kādā iepakojumā produkts atceļojis, bet gan – kas tas ir un kā tas audzēts.

Kopumā transporta radītais CO2 ir niecīgs (6%), ja salīdzina ar to, kas radīts pārtikas audzēšanas laikā. 

Augstāk, protams, minēti vidējie skaitļi, un nobīdes var būt varenas. Zinātnieki analizējuši, cik CO2 rodas banānu ceļā no lauka Dienvidamerikā līdz veikalam ASV. Par lielāko daļu atbildīgs transports! (https://dspace.mit.edu/bitstream/handle/1721.1/102939/esd-wp-2012-25.pdf?sequence=1) Visticamāk Latvijā nonākušajam banāniem šī proporcija būtu vēl pārliecinošāka. Tiesa, paša banāna audzēšana prasa salīdzinoši maz resursu, tāpēc arī tāds pārsvars transportam. 
Banāni drīzāk ir izņēmums, nevis vidējais aritmētiskais. Svarīgāk ir tas, kas tiek vests, nevis tas, vai tiek vests. Piemēram, izrādās, ka klimatam draudzīgāk ir izaudzēt jēru Jaunzēlandē un gaļu aizvest uz Lielbritāniju, nevis audzēt lopiņu britu zemē un pārdot turpat. Tā kā pasaules otrā galā ir labāki apstākļi lopu dzīvošanai un ēšanai pļāvās, sanāk, ka tie mazāk papildu jābaro. Un te arī rodas tā milzīgā atšķirība – no barošanas katru dienu! Un ar visiem padsimt tūkstošiem nobrauktajiem kilometriem no vides viedokļa  labāka ir Jaunzēlandes gaļa (https://researcharchive.lincoln.ac.nz/bitstream/handle/10182/4317/food_miles.pdf).
Līdzīgi rezultāti arī pētījumiem par dārzeņiem un augļiem. Ziemā ir pat labāk importēt salātus no Spānijas, nevis ēst vietējos britu siltumnīcās augušos. Un pat vietējie āboli, kas vasarā ir ļoti laba uzkoda arī no vides viedokļa, ziemas beigās jau vairs nav tas labākais variants – lai tie paliktu svaigi, āboli vairākus mēnešus nosēdējuši ledusskapī. Tā pamazām ābolam veltītā enerģija sakrājas, līdz ziemas beigās jau ārzemju augļi kļūt par tīri labu alternatīvu (https://www.surrey.ac.uk/ces/files/pdf/0108_CES_WP_RELU_Integ_LCA_local_vs_global_vegs.pdf). Protams, ir virkne citu iemeslu, kāpēc pirkt vietējos produktus. Forši veidot personiskas attiecības ar ražotāju, forši zināt, kur aug Tavi čipsi, forši, ka nauda paliek tepat. Taču tieši vides ieguvumi bieži vien ir pārspīlēti.

Ziemā ir pat labāk importēt salātus no Spānijas, nevis ēst vietējos britu siltumnīcās augušos. 

1001 sīkums
Lai izvēlētos preci, kas būtu patiesi labākā videi, ir jāņem vērā daudz sīkumu. Vai audzēts laukā vai siltumnīcā? Vai barots ar zāli vai speciālu barību? Vai iepakots jau pārstrādātā plastmasā vai tādā, kas dzīvo pirmoreiz? Un nav pat tik svarīgi, no kurienes vests, bet gan, kā vests (kuģis vai lidmašīna) – ja izcelsmes valsti uz iepakojuma norāda, tad transporta biļete nevienam dārzenim klāt nav pielikta. Daudzus no šiem sīkumiem noskaidrot ir ārkārtīgi grūti ne tikai “parastajam cilvēkam”. Ar to cīnās arī lieli uzņēmumi. Piemēram, lielveikalu ķēde “Tesco” apmēram pirms 10 gadiem nolēma, ka grib palīdzēt klientiem izvēlēties klimatam draudzīgāko produktu. Doma vienkārša – pie katras preces norādīt tās radīto CO2 daudzumu. Vieniem pircējiem svarīgākais faktors tik un tā būtu cena, bet gan jau “Tesco” vadība pamatoti bija domājuši, ka daļai klientu ietekme uz klimatu šķitīs svarīga. Taču beigu beigās šī brīnišķīgā ideja izbeidzās, īsti nesākoties. Piesaistītie zinātnieki ļoti rūpīgi pētīja preču dzīves ciklu – gan ražošanu un tam nepieciešamos resursus, gan transportu, gan uzglabāšanu, gan pārpalikumu utilizāciju. Iegūtie rezultāti visticamāk bija augstas kvalitātes, bet diemžēl tas prasīja tādus resursus, ka gadā bija iespējams dzīves ciklu aprēķināt 125 precēm. Tobrīd “Tesco” plauktos bija 90 000 dažādu lietu. Ja pieņemam, ka neviena prece netiek mainīta un ka arī to ražošanā pilnīgi nekas nemainās, būtu nepieciešami 720 gadi, lai sniegtu patērētājam pamatotu CO2 aprēķinu par katru preci. 

Vissvarīgāk un pareizāk ir vienkārši pirkt tikai to, ko ēdīsi. Šis padoms noder gan vegāniem, gan pārliecinātiem plēsējiem. 

Lai kādu maršrutu izvēlētos savā ceļā uz videi draudzīgāku dzīvošanu, pie katras izvēles kāds varēs prasīt: “Jā, bet kā tad ar šito un to?” Un ļoti bieži precīzas atbildes mēs nezināsim. Viens gan ir pilnīgi skaidrs – visstulbāk ir saražot ēdamo un to neapēst. Šobrīd trešdaļa visas pārtikas pasaulē līdz cilvēku vēderiem netiek (http://www.fao.org/food-loss-and-food-waste/en/). Un iztērēt milzumu resursu un radīt milzumu piesārņojuma bez nekādas jēgas – to sauc par tupumu. Tāpēc vissvarīgāk un pareizāk ir vienkārši pirkt tikai to, ko ēdīsi. Šis padoms noder gan vegāniem, gan pārliecinātiem plēsējiem. Un, lai kā man kā gaļēdājai gribētos atrast iemeslus, kāpēc gaļu ēst ir ne tikai nekaitīgi, bet pat vēlami, tomēr vienkārši jāpieņem, ka dzīvnieku izcelsmes produkti atstāj lielāku negatīvo ietekmi uz vidi. Un jāmēģina ēst mazāk gaļas. Un, tā kā pārtikas izvēles mēs izdarām katru dienu, nevis vienreiz mūžā, tad nevajag uzreiz sevi šaustīt par to, ka nespēj kļūt par veģetārieti. Nav jau ne par ko jākļūst. Vienkārši, izvēloties produktus, jāpajautā, vai šodien vispār to gaļu prasās?