Ģimenes terapija valstij krīzē

Tas mūsu uzvedību padara sarežģītu. Jebkurš vīruss, lai kādās ģenētiskās modifikācijās iesaiņojies, finālā tomēr ir sakaujams – jo to vada pavisam vienkārša motivācija: vairoties un izdzīvot. Ar cilvēkiem tā galīgi nav. Mūsu prāts darbojas paradoksālos veidos, un savu izdzīvošanu mēs nodrošinām pārāk sarežģītos algoritmos – vienas un tās pašas smadzenes var ļaut vienlīdz veiksmīgi gan būvēt raķetes NASA kosmosa stacijā, gan sūkt aliņu "Kaņepē" un abi var būt vienlīdz stimulējoši un sugas turpināšanos veicinoši pasākumi. Arī vīrusus mēs varam gan radīt, gan iznīcināt, gan ierobežot, gan izplatīt, gan par tiem uztraukties, gan tos ignorēt. Un tas, kurā no virzieniem dosimies, ir atkarīgs no daudzām niansēm, bet lielā mērā no tā, kur mūs kāds ievirzīs.

Ir divas disciplīnas, kuras tiešā veidā nodarbojas ar cilvēku ievirzīšanu, – politika un bērnu audzināšana. Abas, starp citu, ir diezgan cieši saistītas. Viens no pasaules izcilākajiem bērnu uzvedības ekspertiem Toms Benets, kurš Anglijas valdībā atbild par uzvedības politiku, savā grāmatā "Pārvaldot telpu" ("Running the Room", 2020) raksta, ka visvairāk par bērnu uzvedību viņam ļāvusi saprast tieši politikas filozofija. Tam varu tikai piekrist. Palīdzot mainīt bērnu problemātisko uzvedību – vai tā būtu veipošana skolas tualetē, histēriska uzvedība pie datora, vai roku graizīšana depresijas uzplūdos – vērtīgākās atziņas ir tās, kuras kādreiz ieguvu, mācoties sabiedrības uzvedības veidošanu politiskos kontekstos. Tā, teiksim, uz brīdi man bija iespēja stažēties pie cilvēka, kurš vadīja toreizējā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī komunikāciju ar sabiedrību. Francijā tuvojās vēlēšanas un mēs viņam jautājām, kāda ir viņa galvenā komunikācijas stratēģija. "Mana stratēģija ir tāda, ka Sarkozī ir gailis," viņš atbildēja. Iesākumā likās – tas ir joks, bet izrādījās, ka nav gan. "Francūžiem patīk gaiļi. Viņi ir pilnīgi traki no gaiļiem. Un Sarkozī ir gaiļa simbols," viņš paskaidroja. Toreiz, agrīnā jaunībā, man tas likās stulbi – bet kā tad ar solījumiem sabiedrībai, kā ar faktiem un argumentiem, kas palīdzētu izskaidrot nostāju politiski svarīgos jautājumos? Taču tagad saprotu labāk – cilvēki ir būtnes, kuru uzvedībā simboliem, tēliem un metaforām ir daudz lielāka nozīme nekā faktiem. Valsts karogs mūsu uzvedību ietekmē daudz lielākā mērā nekā dati par iekšējā kopprodukta svārstībām. Grūtības tādas, ka simboli, tēli un vērtības ir filozofijas, teoloģijas un psiholoģijas kategorijas, bet politiķi (tāpat kā virusologi) ne vienmēr šajās disciplīnās būs pietiekami erudīti. Tas ir normāli – mēs neviens neesam eksperti visās lietās. Un vadīt valsti, tāpat kā audzināt bērnus, ir ļoti sarežģīts pasākums, kuru nebūtu normāli uzņemties vienam.

Problēma rodas tad, kad vairs nav skaidrs, kurš īsti telpā ir pieaugušais. Droša pazīme šim stāvoklim ir haoss, pretrunīgas norādes un pieaugošs stresa līmenis visiem. Manuprāt, gudrākais izrādīsies tas, kurš spēs otra uzvedību nevis kritizēt, vainot un sodīt, bet saprast.

Ģimenes ir mazas pilsētvalstis, bet klases – veselas republikas. Tās vada līdzīgi psiholoģiski mehānismi, un tām ir arī kopīgas problēmas: bērnu/pilsoņu nepaklausība, dumpošanās un kaitējoša uzvedība. Latvijas valdības mēģinājumos komunicēt ar sabiedrību par pandēmijas ierobežojumiem ir kaut kas aizkustinošs. Tie stipri līdzinās labu gribošu vecāku neveiksmīgiem mēģinājumiem pierunāt bērnus ievērot noteikumus. Viss sākas ar naivu cerību, ka viņi uzvedīsies ģimenes labākajās interesēs, tad seko apelēšana pie cieņas pret vecākiem, tad neizpratne par tādu nepaklausību, pēc tam lekciju lasīšana ar faktiem un argumentiem, kas nekur neved, tad lūgšanās, tad aizvien pieaugoši ierobežojumi, kas vēl vairāk nekur neved, tad draudi, apvainojumi, lamāšanās un finālā mājas arests, par ko nelaimīgi ir visi. Un arī mēs, būdami tikai cilvēki, katrs iekrītam vienā no lomām šajā ģimenes modelī: mēs varam būt labais, priekšzīmīgais bērns, kurš skolā labi mācās, rūpīgi seko vecāku izvirzītajiem noteikumiem un līdz ar vecākiem izjūt sašutumu par brāļu vai māsu nešpetnībām (nereti palīdzot vecākiem par tām uzzināt). Mēs varam būt arī grēkāzis – dumpīgais pusaudzis, kurš rīkosies pretēji vecāku norādēm, sāpīgi izjutīs visu pieaugušo, īpaši vecāku, stulbumu, atkodīs skolotāju sazvērestības un dažādos veidos cīnīsies par brīvību tikties ar draugiem, noraut visas maskas un dzīvot pēc saviem noteikumiem kā brīvs cilvēks brīvā valstī, nevis vergs kaut kāds! Un varam būt arī vidējais bērns – izbraucot visam cauri kaut kur pa vidu, miera labad izdarot tieši tik, cik no viņa tiek prasīts, pieskaņojoties gan vienam, gan otram pēc vajadzības, pie sevis pasmīkņājot par abiem, un vislabāk jūtoties, ja viņu vienkārši liek mierā un ļauj visā piedalīties it kā no malas.

Psihoterapeita darbs savā ziņā ir vienkāršāks nekā valdības pienākumi – pirmkārt, ģimene vai klase ir pārskatāms mikrokosms, kur mēs katru sistēmas dalībnieku varam pazīt un uzrunāt vaigā. Otrkārt, mums ir privilēģija atzīt, ka taisnība kaut kādā ziņā ir visiem. Tomēr abos darbos ir arī daudz kā līdzīga: mēs palīdzam ģimenei kā miniatūrai valstij mazināt iekšējos konfliktus, samierināt strīdniekus un, pats galvenais – izmainīt traucējošo uzvedību. Turklāt psihoterapeiti šai lietai pieiet ļoti mērķtiecīgi – mums ir gan klīniskā prakse, gan pētījumi par to, kas strādā un kas pilnīgi noteikti ne. Iespējams, dažas no rekomendācijām varētu būt noderīgas arī tiem, kas mēģina panākt pārmaiņas plašākos sabiedrības mērogos. Galu galā, ja mūsu sabiedrība būtu ģimene, tad šobrīd mēs jau sen būtu sociālā dienesta, ja ne bāriņtiesas uzmanības lokā – visi te strīdas ar visiem un labi neiet nevienam: ne vecākiem, ne labajiem bērniem, ne sliktajiem un pat ne vidējiem.

1. Skaidri pasakiet, kurš ir galvenais

Ideāla demokrātija un atbildīgu līdzpilsoņu mijiedarbība varbūt eksistē politikas filozofijā, bet noteikti ne skolās vai ģimenēs. Vara nav dalāms lielums – ja klasi nekontrolē skolotājs, tad to darīs bērni un viņi to darīs slikti. Veiksmīgāk funkcionē tās ģimenes, kur vecākiem ir nedalīta autoritāte. Tas nenozīmē, ka bērnus nevajag iesaistīt pienākumos vai uzticēt lietas, bet, ja gribat panākt vēlamo uzvedību, tad galavārds vienmēr ir jāsaka vecākiem. Īpaši stresa brīžos.

Svarīgi, lai abi vecāki vismaz ārēji darbotos saskaņoti – nekas tā negrauj autoritāti un uzticēšanos kā vecāku strīdi un nespēja vienoties savā starpā.

Neefektīvi: Šeit mēs visi esam vienlīdz atbildīgi, tikai no katra paša labās gribas būs atkarīgs, kā tālāk lietas notiksies, viss ir jūsu rokās, draugi (un neklausiet to onkuli pa labi no manis, viņš gan neko nesaprot)!

Labāk: Mēs esam atbildīgie šajā mājā/klasē/valstī – jums dažas lietas var nepatikt, bet mēs tā rīkosimies, jo tādi šeit ir noteikumi.

2. Katrai uzvedībai ir mērķis un cēlonis

Paklausīgie, gudrie bērni ir tīrs vecāku un skolotāju nopelns. Nepaklausīgie un problemātiskie ir vai nu slinki un nemotivēti, vai arī pie vainas ir datorspēles, narkotikas un slikti gēni. Tā domāt ir plaši izplatīta tendence. Tomēr jebkura uzvedība var pastāvēt tikai noteiktā vidē, kuru paši vien esam izveidojuši. Dumpinieks var rasties tur, kur tiek izjusta apspiestība. Agresija uzvirmo vietās, kur šāda uzvedība tiek tolerēta. Bailes vairojas vietās, kurās tiek uzturēta apdraudējuma sajūta. Ja vien jūs neesat gatavi konkrēto grēkāzi izsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu vai koloniju, tad vērts padomāt – kas jūsu pārraudzītajā vidē uztur šādu uzvedību? Tas nenozīmē, ka pati uzvedība tiek attaisnota. Bet līdzīgi kā ar vīrusiem – nav iespējams ierobežot izplatību, kamēr mēs nesaprotam darbības mehānismus.

Neefektīvi: Ak Dievs, cik stulbi ir tā uzvesties! Tikai pilnīgi idioti varētu neievērot noteikumus, kā kaut kas tāds vispār var notikt?! Un tad vēl sūdzas, kartupeļi tādi.

Labāk: Varbūt, ja šis cilvēks rīkojas pretēji mūsu ieskatiem, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir pilnīgi aprobežots un nesaprātīgs? Varbūt tam pat ir kāds iemesls? Hm, kāds tas varētu būt?

3. Skaidri definējiet vēlamo uzvedību

Mēs visi gribētu, lai bērni labi uzvedas, lai viņi ir motivēti, kaut ko grib dzīvē sasniegt, lai ēstu kā pienākas, lai nesēž visu laiku datorā un vienkārši nedara stulbības. Tās visas, protams, ir vajadzīgas lietas, taču pārāk vispārīgas un nekonkrētas, tādēļ dzīvē grūti ieviešamas. Jo skaidrāk būs definēta vēlamā uzvedība, jo lielāka iespēja to panākt.

Tā vietā, lai mēģinātu panākt, ka "bērns mācās puslīdz labi, nesēž tik daudz pie datora un nevazājas pa naktīm apkārt", efektīvāk būs precizēt: "vidējā atzīme – 7", "divas stundas videospēlēm", "mājās līdz 22.30". Noteikti palīdzēs, ja dosiet arī kādu izskaidrojumu – daudz noteikumu, kuriem nav skaidras jēgas, tikai radīs negodīguma sajūtu un provocēs pārkāpumus.

Neefektīvi: Esiet atbildīgi, ievērojiet visus noteikumus, iepērcieties pēc sekojošā saraksta, taču tikai noteiktās dienās, labāk vieni, bet var arī grupās, pāra skaitļos pirmdienās, pārējās lūdzu uz nepāri, atbilstoši MK noteikumiem, sekojiet preču grupām, kuras var atrast pievienotajā failā: ekonomikas_ministrijas_precu_saraksts.xml

Labāk: Veikals šodien ciet. Rītdien vaļā. Parīt ciet. Aizparīt vaļā.

4. Izvirziet prioritātes

Mums vienmēr ir ierobežoti resursi. Tā kā visas cīņas nekad neizcīnīsiet, vērts rūpīgi izvēlēties, kurās no tām piedalīties. Ja jums ir bērns, kurš lieto narkotikas un vēl arī no rītiem nesaklāj gultu, tad labāk vispirms koncentrēties uz narkotiku lietošanu, bet uz gultu pagaidām pievērt acis. Ir daudz lielāka iespēja, ka jums izdosies panākt vienu lielu uzvedības pārmaiņu nekā daudzas mazas un savstarpēji nesaistītas. Turklāt vēlamajai uzvedībai un sekām jābūt cieši saistītām – mēs nespējām justies vainīgi par Āfrikas bērniem, kuri miršot badu, ja neizēdīsim savu zupas šķīvi. Tāpat nav vērts mēģināt radīt vainas izjūtu par grūstošo medicīnas sistēmu tiem, kas vēlas nopirkt pannu svētdienā. Kaut kāda saistība varbūt tur arī ir, bet tā ir pārāk abstrakta, lai šķistu emocionāli nozīmīga.

Neefektīvi: Mēs izveidojām skrupulozu sarakstu ar daudzām un dažādām lietām, kas visas ir vienādi jāievēro – no roku mazgāšanas un distancēšanās līdz aizliegumam pirkt katliņu svētdienās. Un tos, kuri neievēros, kaunināsim, jo mediķiem klājas vēl daudz grūtāk.

Labāk: Svarīgākais ir ierobežot cilvēku pulcēšanos vienā telpā – tāpēc padomāsim, kā mēs varam visus resursus fokusēt, lai ierobežotu tieši šo uzvedību. Mazāk vainosim un vairāk motivēsim.

5. Atalgojiet vēlamo, nevis sodiet nevēlamo

Mūsu smadzenes ir tā uzbūvētas, ka mēs vieglāk veidojam jaunu uzvedību, ja par to tiekam atalgoti, nevis sodīti. Piemēram, narkotiku lietošanu galīgi neietekmē cietumsoda draudi, toties efektīvi strādā mazi naudas pārskaitījumi uz kontu par katru skaidrības periodu. Diemžēl vēl viena mūsu smadzeņu īpatnība ir tā, ka mēs daudz vieglāk izvēlamies sodīt, nevis atalgot. Tas bieži noved pie neefektīviem sodiem par nepareizo darbību un tikpat kā nekādiem ieguvumiem par pareizo.

Protams, labā uzvedības sistēmā ir vajadzīgi gan atalgojumi, gan sodi – tikai vēlams, lai to proporcija būtu aptuveni 5:1. Turklāt jāpatur prātā, ka efektīvs sods ir tāds, kurš pārkāpējam šķiet taisnīgs un kuru iespējams konsekventi īstenot, nevis tikai draudēt.

Neefektīvi: Jūs neklausījāt un braucāt pirkt zobu pastu, tāpēc tagad nevarēsiet pirkt arī veļas pulveri! Un, ja arī tad neklausīsiet, tad es vispār nezinu, ko vēl jums izdarīšu, bet, draugi, būs nopietnas nepatikšanas, ka es jums saku, joki mazi!

Labāk: Jūs iepirkāties veikalā ātrāk nekā 10 minūtēs? Lūdzu, 10% atlaide!

6. Runājiet saprotamā valodā, iesaistiet un nekritizējiet

Daži vecāki mēģina pārliecināt pusaudžus par marihuānas kaitīgumu, norādot uz pētījumiem un faktiem. Viņiem par lielu pārsteigumu, pusaudži norāda uz citiem pētījumiem un faktiem, kas, savukārt, apliecina marihuānas nekaitīgumu. Tad vecāki runā ar skolu un skola aicina influenceri ar interaktīvu, jauniešu auditorijai paredzētu lekciju par narkotiku kaitīgumu. Pilnīgi brīnumaini, bet arī tas nemazina marihuānas patēriņu. Visbeidzot vecāki ved pusaudzi pie narkologa, lai tas vismaz viņā klausītos. Izrādās, ka narkologs ar visiem saviem faktiem par pilnām palātām ar narkomāniem un neizbēgamo krievu ruleti ar atkarību un nāvi galā tomēr beigās nespēj pārliecināt pusaudzi. Bet, ja tas nepalīdz, tad kas vispār var likt viņam aizdomāties?!

Neefektīvi: Jūs nepārliecināja vakardienas biedējošie cipari un pārgurušu ārstu stāsti no slimnīcas? Tad šodien turpināsim ar vēl vairāk biedējošiem cipariem un vēl vairāk pārgurušu ārstu stāstiem no slimnīcas. Bet, ja vēl nesapratīsiet, tad Dievs ar jums – esat pelnījuši to sliktāko!

Labāk: Vai ir kāda lieta, vērtība vai mērķis, kas mums visiem ir kopīgs? Varbūt tā ir nākotne, veselība vai varbūt vienkārši labāka dzīve mūsu bērniem? Un kā būtu, ja mēs sāktu sarunu no šī punkta?

Nobeigumā – ne psihoterapeita, ne sabiedrības vadītāja darbs noteikti nav viegls. Mēs katrs zinām, kā viss ir patiesībā un kā vajadzētu būt. Tam sīkaļam vienkārši vajadzētu muti disciplinēt un darīt, kā skolotāja liek. Cilvēkiem vajadzētu stāvēt rindā pēc vakcīnām, nevis pēc alus un kotletēm. Tīņiem vienkārši vajadzētu rīkoties racionāli – nelietot narkotikas, nesēdēt pie datora un labi mācīties. Bet diemžēl ne vienmēr tā notiek un tad mums ir divas opcijas – piespiest ar varu (un nepārprotiet – reizēm tā ir labākā izvēle, ja vien jums pietiek spēka to īstenot) vai mēģināt saprast, kas īsti notiek, un veidot to uzvedību, kuru mēs, pieaugušie, esam pieņēmuši kā labāko.

Problēma rodas tad, kad vairs nav skaidrs, kurš īsti telpā ir pieaugušais. Droša pazīme šim stāvoklim ir haoss, pretrunīgas norādes un pieaugošs stresa līmenis visiem. Manuprāt, gudrākais izrādīsies tas, kurš spēs otra uzvedību nevis kritizēt, vainot un sodīt, bet saprast. Un tad mainīt. Vai tas nebūtu daudz lielāks gudrības apliecinājums nekā miljons sašutušu tvītu un ironisku komentāru par vienas vai otras puses idiotiem?

Tomēr gadījumā, ja kāda cilvēka uzvedība jums raisa bažas un neizpratni, tad ir vērts griezties pie speciālista. Cilvēki tomēr uzvedas citādi nekā vīrusi, un neviens nav eksperts visā. Bet prasīt palīdzību cilvēku psihes ekspertiem, kā mums to tik bieži reklāmās atgādina, taču esot spēka, nevis vājuma pazīme.