Skolotājs – Lāčplēsis. Kā atrast laiku un parūpēties par sevi?

Dana Narvaiša, “Lielvārds” Kompetences centra vadītāja, komentārā vairāk par to, kā par savu labsajūtu parūpēties skolotājiem.

Taču, bez lielā pienākumu apjoma un rūpēm par audzēkņiem, ir viena būtiska lieta, kas būtu jādara visiem, taču to nedara gandrīz neviens. Tas ir viens no svarīgākajiem pienākumiem, kam pedagogi neatlicina laiku pat dienās, kad šķietami paveic vairāk nekā atļauj stundu skaits diennaktī. Tas ir pienākums parūpēties par sevi un savām vajadzībām. 

Ja runājam līdzībās, vislabāk noder piemērs no lidmašīnu drošības instruktāžām – ārkārtas gadījumā sākumā uzliec skābekļa masku sev un tikai tad bērnam. Lai cik egoistiski tas sākotnēji varētu šķist, tomēr tikai tad, kad esam parūpējušies par sevi, vislabāk varam parūpēties arī par citiem. Lai gan šai līdzībai īpaši būtiska nozīme ir ārkārtas situācijās, arī ikdienā tā ir tikpat svarīga. Arī profesionāli mēs varam strādāt vairāk un kvalitatīvāk tikai tad, kad esam parūpējušies par sevi. Šajā gadījumā lidmašīnas piemērs šķiet vienkāršs – aši uzliec sev masku un steidz palīgā otram. Diemžēl ikdienā ar tik mazu solīti ir par maz, lai pietiekami par sevi parūpētos. Tādēļ rodas jautājums – kā to paspēt?

Patiesībā atbilde ir vienkārša, taču tās īstenošana – visai sarežģīta. Svarīgākais uzdevums ir ieplānot laiku sev! Tas jāieplāno katru dienu, konsekventi, neatlaidīgi – ir jāizveido režīms un stingri pie tā jāturas. Ar ko ir jāieplāno tikšanās, lai nekas nespētu to atcelt? Ar prezidentu? Tad tā arī jānosauc šī tikšanās un laika veltīšana sev – lai tā ir tik nopietna, ka tajā laikā neviens neko nevar jūsu vietā ieplānot. Ja plānotājā vieta jau ir aizpildīta (jo īpaši ar tik nozīmīgu ierakstu kā “Tikšanās ar prezidentu”) ir vieglāk atteikt kādam jaunam darbam vai tikšanās piedāvājumam, lai atlicinātu laiku sev. Turklāt laika ieplānošana tikai un vienīgi sev veiksies vieglāk, ja mērķtiecīgi izvēlēsieties laiku, kad teorētiski ir vismazākā iespēja, ka šajā laikā kāds jūs varētu traucēt.
 

Svarīgākais uzdevums ir ieplānot laiku sev! Tas jāieplāno katru dienu, konsekventi, neatlaidīgi – ir jāizveido režīms un stingri pie tā jāturas. 

Protams, to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt, un nereti sastopamies ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram: “Es nespēju pilnvērtīgi atpūsties, jo galvā visu laiku ir domas par to, kas vēl jāizdara. Tad es jūtos pat vairāk nomocījusies, nekā vienkārši paveicot darbus.” “Es jau nemaz neatpūtos, būtu labāk to pusstundu veltījusi darbam.” “Jau pagājusi nedēļa / mēnesis, un es katru dienu sev atvēlu laiku, taču enerģija nav īpaši vairojusies.” 

Sākot tikai ar dažām minūtēm dienā, ir skaidrs, ka tās mūs nespēs uzlādēt pilnībā. Nebūs tā, ka pēc šī īsā brītiņa atkal varēsim kalnus gāzt. Visticamāk, enerģiju nepaspēsim uzkrāt arī pēc nedēļas, jo, ja mūsu enerģija jau ir mīnusā, diemžēl nepietiek ar mazumiņu, lai visu atgūtu. Taču ir būtiski ar šo mazumiņu sākt. Sākumā nebūs skaidrs, ko darīt. Iespējams, pirmajās dienās šķitīs: “Kāda jēga? Es nesajūtu, ka enerģija atgriežas!” Tomēr ir svarīgi nepadoties un turēties pie režīma, jo tikai ilgtermiņā spēsim novērot rezultātu. Mēs taču regulāri spodrinām savus mājokļus un izturamies saudzīgi pret elektroniskajām iekārtām, lai tās kalpotu ilgāk, vai ne? Mēs “piespiežam” sevi atrast laiku ieliet mašīnai degvielu, izmazgāt tējkannu, lai tā labāk kalpo, vai nomazgāt traukus. Līdzīgi, bet vēl daudz svarīgāk un vērtīgāk, ir šādi parūpēties arī par sevi.

Arī darba devējam ir jāpievēršas šim jautājumam. Brīžiem vairāk laika tiek patērēts, domājot, kā rūpēties par iekārtām un citiem tehniskiem resursiem, taču reti šādi domājam arī par cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka darba devējam viņā darbinieki nerūp, drīzāk vienkārši šķiet, ka cilvēki taču paši par sevi var parūpēties. Pateiks “nē”, kad nevarēs, atradīs risinājumu u.tml. Taču realitātē tas nebūt nav tik vienkārši, un bieži mēs to saprotam jau par vēlu. Tādēļ arī darba devējam ir regulāri jāpārliecinās, kā jūtas darbinieki, vai spēj uzdevumus paveikt dotajā laikā, kādi ir lielākie izaicinājumi un kādas sistēmas ir jāievieš, lai atvieglotu (nevis sarežģītu) uzdoto darbu. 

Viens no ieteikumiem, kas var palīdzēt darba devējiem, ir rūpīgi izvērtēt sapulču un citu pasākumu nozīmību. Vai un kā sapulce šobrīd atbalsta darbiniekus viņu pienākumu veikšanā? Vai noteikti visiem kopā jāsatiekas, lai nodotu / saņemtu kādu informāciju? Varbūt ir kāds cits – efektīvāks un ātrāks – risinājums informācijas nodošanai?

Mēs mīlam to, kam veltām savu uzmanību. Tieši tādēļ ir ļoti būtiski veltīt uzmanību un atvēlēt laiku sev, padarot to par savu prioritāti. Mūsu prioritātes, savukārt, ir tās, ko izvēlamies darīt apstākļos, kad ir ierobežots laiks, iespējas un līdzekļi. Lai izdodas kļūt pašam par savu prioritāti!