Ukraiņu aktīvistes komentārs par krievu "dižo" kultūru. Komentārs, kas liek ne vien aizdomāties, bet arī... raudāt

A veļikaja ruskaja kuļtura to v čem vinavata? Jej to za čto?* ­– regulāri gaudo jaunizceptie krievu disidenti, kuri jau ar pirmo reisu aizbēguši no savas veļikajas un magučajas valsts.

"Ui, dižā ruska kuļtura, protams, galīgi nav pie vainas. Tāpat kā haroši ruski. Mēs pie tā strādāsim," galvu šūpodami, piekrīt līdzcietīgie eiropieši.

Cienījamie līdzcietīgie eiropieši un citi veļikajas ruskajas kuļturas cienītāji (ieskaitot ukraiņus), es šodien visu dienu skatos fotogrāfijas un video no Kijivas apgabala atbrīvotajām pilsētām un ciemiem. Tas ir mans dzimtais Kijivas apgabals. Un, lūk, ko es jums gribu pateikt:

• Katru reizi, kad jūs ierunāsieties par veļikij ruskij baļet, es jums stāstīšu par jauno skolotāju no Brovariem, kuru krievu necilvēki vairākas reizes izvaroja vecāku acu priekšā un pēc tam nolaupīja. Par desmitiem un varbūt arī simtiem izvaroto ukraiņu sieviešu. Bieži bērnu acu priekšā. Par 15–16 gadus vecām Borodjankas meitenēm, kuras iepazina kadiroviešu drausmīgo vardarbību. Par piecu jaunu nogalinātu un turpat uz ceļa atstātu meiteņu līķiem. Par to neiedomājami derdzīgo "pi*sim hoholietes" pārtvertajās sarunās. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajāto veļikij ruskij baļet.

• Katru reizi, kad jūs man ierunāsieties par veļikije ruskije kompozitori, es jums stāstīšu par meitenīti, kuras un viņas mazā brāļa acu priekšā Mariupoles pagrabā vairākas dienas mira viņu mamma. Un bērni pēc tam ar mirušās mammas līķi bija spiesti arī turpmāk slēpties pagrabā no apšaudēm. Par Hostomeļas puisīti, kura acu priekšā krievu zaldāti nošāva viņa tēvu. Pēc tam gribēja nogalināt arī dēlu, bet tas palika dzīvs. Par meitenīti, kurai iešāva tieši sejā. Par mazuli, kurš kopā ar vecmāmiņu laivā bēga pa upi. Vecmāmiņa noslīka. Mazuli visur meklē jau gandrīz mēnesi. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajātajiem veļikije ruskije kompozitori.

• Katru reizi, kad jūs man ierunāsieties par veļikaja ruskaja živopis, es jums stāstīšu par mierīgajiem ukraiņiem, kurus ar šāvienu mugurā nogalināja Makarivas rajonā. Pirms nošaušanas orki viņiem bija sasējuši rokas. Par simtiem līķu Bučas, Irpiņas, Hostomeļas ielās. Par brāļu kapiem dzīvojamo kvartālu pagalmos. Mierīgo iedzīvotāju brāļu kapi vēl pavisam nesen omulīgās un drošās pilsētās. Brāļu kapi. 21. gadsimtā. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajāto veļikaja ruskaja živopis.

• Katru reizi, kad jūs man ierunāsieties par veļikij ruskij ķeatr, es jums stāstīšu par to Brovaru rajona sievieti, no kuras mājas krievu marodieri atkāpdamies rāva nost metāla dakstiņus. Par "pasaules otrās armijas" tankiem un bruņutransportieriem, kuri bija līdz ūkai piekrauti ar ukraiņu mājokļos salaupīto. Nozagti telefoni, planšetes, televizori, veļasmašīnas, paklāji, rotaslietas, alkohola pudeles, pannas, drēbes, rotaļlietas, apavi – viss, kas šiem izdzimteņiem trāpījās ceļā. Par to, kā, nokļuvuši Baltkrievijā, viņi sāka ar to, ka salaupīto sūtīja savām ģimenēm krievijā. Par to, kā viņi zagtās mantas tirgoja Baltkrievijas tirgos. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajāto veļikij ruskij ķeatr.

• Katru reizi, kad jūs man stāstīsiet par veļikoje ruskoje kino, es jums stāstīšu par nežēlīgi nošautajiem zirgiem Kijivas apgabala staļļos. Par badā un slāpēs nomērdētajiem Jasnohorodkas zoodārza dzīvniekiem. Par briedulēna ādu, sadegušu sprādzienā. Un tagad maksimālā mežonība... Par to, kā krievu okupanti nogalināja un apēda alabaju. Jā, alabaju. Jā, suni. Jā, apēda. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajāto veļikoje ruskoje kino.

• Katru reizi, kad jūs man stāstīsiet par veļikaja ruskaja ļiķeratura, es jums stāstīšu par krievu zaldātu sarunām ar viņu mātēm un sievām, kuras pārtvertas desmitiem. Par sarunām, kurās, izņemot na*uja uz na*uj nekā nav. Par sarunām, kurās sievas pasūta, ko viņām nozagt ukraiņu mājās. Sarunām, kurās mātes smejas, kad dēliņi stāsta, kā viņu cīņubiedri varo hoholietes. Un, ja no šīm sarunām izmestu visas neķītrās lamas, tajās paliks ja nu privet un poka. Lūk, kā es jums atbildēšu par vajāto veļikaja ruskaja ļiķeratura.

Vairs nav nekādas veļikaja ruskaja kuļtura, ļiķeratura, kino, živopis, ķeatr un baļet. Ir izdzimteņu, marodieru, izvarotāju un slepkavu valsts. Valsts, kuru apdzīvo mežoņi, kuriem nav vietas civilizētā pasaulē.

Bet daudzcietušie jaunizceptie ruskije ģisiģenti omulīgajos Berlīnes, Londonas, Larnakas, Milānas, Tbilisi, Astanas, Vīnes kvartālos un citos pagaidu patvērumos lai dodas pa krievu kuģa maršrutu, lepni nesot rokās veļikuju ruskuju kuļturu!

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

*Kā tad dižā krievu kultūra nogrēkojusies? Kāpēc tad to vajag sodīt?

Avots: Satori.lv