Priekštats, ka HIV Latvijā nav un ka “cilvēks parastais” ar HIV neslimo, ir aplams

Autore: Asoc. prof. Gunta Stūre.

Tā ir šo mītu dīvainā iedaba – neviens tos pat it kā mērķtiecīgi nestāsta, neizplata, bet tie vienalga cilvēku prātos iemājo – stabili un uz palikšanu. Līdzko kāds analīzēs ierauga šos trīs maģiskos burtus – HIV, izskatās, ka loģika atslēdzas. Fobija dara savu. Negribu teikt, ka tas ir labākais variants, kā mazināt stereotipus, bet nereti tikai tad, ja ir kāds HIV pozitīvs draugs, kolēģis vai paziņa, kļūst skaidrs, ka šī slimība var skart ikvienu.

HIV tests un laikus veikta diagnostika

Diemžēl tas pats sakāms arī attiecībā par HIV testēšanos – pieņēmumi un aizspriedumi, ka HIV Latvijā nav un ka “cilvēks parastais” ar HIV neslimo, aizvien ir apbrīnojami dzīvotspējīgi. Šobrīd HIV pozitīva cilvēka mūža ilgumu nosaka un ietekmē tas, kad un vai veikts tests, proti, cik agrīni vai vēlīni HIV ir diagnosticēts. Ja inficēšanās diagnosticēta laikus, ja pareizi un līdzestīgi lietota terapija — arī HIV pozitīvam cilvēkam iespējama ilga un pilnvērtīga dzīve. Latvijā aizvien dzīvi ir daudzi HIV pacienti no astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, kas apliecina, ka terapija ir efektīva un HIV infekcija ir hroniski vadāma slimība. Savukārt, ja infekcija konstatēta novēloti, proti, kad jau parādījušās vairākas blakus slimības jeb oportūnistiskās infekcijas, kas potenciāli rada invaliditāti, tad dzīvildze nenoliedzami būs īsāka.

Protams, vairums infekcijas slimībām ir raksturīgi, ka daļa cilvēku ar to nesaslimst, daļa – pārslimo un kļūst imūna. Zinu pārus, kur viens cilvēks ir HIV pozitīvs, otrs – HIV negatīvs, bet inficēšanās līdz slimības diagnostikas jeb uzzināšanas brīdim tā arī nav notikusi. Bet tā ir laimes spēle, tie ir reti un laimīgi izņēmumi, jo tikpat labi varu minēt faktus, kur inficēšanās notikusi pēc viena vienīga tuvības brīža. Tieši tāpēc HIV tests ir jāveic jebkuram seksuāli aktīvam cilvēkam. Ideālā gadījumā – reizi gadā. Taču arī ar reizi trijos gados būtu pietiekami, lai maksimāli ātri diagnosticētu inficēšanos un uzsāktu terapiju vēl pirms veselības sūdzību parādīšanās. Ja sagaidītas klīniskas pazīmes un simptomi, tas jau ir vēlīni diagnosticēts gadījums. 

HIV tests un attiecības

Uzskatu, ja attiecības ir nopietnas, ar nākotni, ja cilvēks ir atbildīgs gan par savu, gan mīļotā cilvēka veselību, HIV testam nevajadzētu būt problēmai. Lai situāciju padarītu caurspīdīgu, aiziet uz testu var abi partneri, bet, protams, otrs nav jāvelk uz analīzēm ar varu – pie šī lēmuma jānonāk mierīgu, atklātu un uzticēšanās pilnu sarunu ceļā. Taču, ja viena puse kategoriski un noliedzoši paziņo, ka analīzes neveiks, rodas jautājums par to, kas svarīgāks – veselība, attiecības un kopdzīve vai kādi nepamatoti aizspriedumi? Un šie apgalvojumi – vai tad tu man neuzticies, vai tad tu par mani šaubies, ir tikai bezatbildīgas un manipulatīvas atrunas un, iespējams, arī zināma nedrošība un bailes – ja nu tomēr tests izrādās pozitīvs? Un, starp citu, ņemot vērā ilgi slēpto jeb latento gaitu, tas tā arī var būt, jo, kā es mēdzu teikt, katram svētajam ir sava pagātne, savukārt katram grēciniekam ir sava nākotne.

Es šoreiz negribu runāt par visbiežāk tiražētajiem un vienlaikus arī atspēkotajiem mītiem, proti, ka 

HIV nevar inficēties no odu dzēlieniem, kaķu skrāpējumiem vai suņu kodieniem, pirts, baseinu un dušas telpu apmeklējumiem, kopīgi lietotiem galda vai higiēnas piederumiem, ar inficēta ūdens vai kanalizācijas starpniecību vai no asarām, pieskārieniem, sviedriem, siekalām vai urīna utt. 

Tā vietā vēlos pieminēt ar veselības aprūpi saistītās pārbaudes, kas, kā to redzu savā klīniskajā praksē, sabiedrības apzinīgajā un “pareizajā” daļā tiek uztvertas maldinoši un kļūdaini, proti, tiek interpretētas kā HIV tests.

Ginekoloģiskās uztriepes nav HIV tests

Proti, viena no biežākajām kļūdām – sievietes domā, ka, ginekoloģiskās apskates laikā, ginekologs, paņemot ginekoloģisko uztriepi, viņām veic arī HIV pārbaudi. Un saņemot atbildi – “praktiski vesela”, “seksuāli transmisīvas slimības nav konstatētas”, sieviete saprot, ka nav arī HIV infekcijas. Patiesībā HIV infekcijas diagnostikai ar ginekoloģisko uztriepi nav nekāda sakara, jo vīrusa klātbūtni organismā nosaka tikai asins parauga analīzi. Zinātniskos nolūkos, protams, HIV vīrusu var atrast vaginālajā sekrētā, taču tā nav praktiskā medicīna un infekcijas diagnostikas metode.

Pilna asins aina nav HIV tests

Nereti tiek uzskatīts, ka arī “pilna asins aina” nozīmē HIV pārbaudi. Cilvēki domā, ka regulāra analīžu veikšana ietver sevī arī HIV skrīningu. Jā, HIV diagnozes apstiprināšana notiek asins analīžu rezultātā, taču nosacīti minimālās jeb “pilnās asins ainas” ietvaros HIV vīrusa klātbūtne asinīs noteikta netiek. Laboratorijas nosūtījumā sadaļā “Infekciju diagnostika” jābūt īpašai atzīmei par HIV antivielu vai antigēna noteikšanu, un tikai tad šī konkrētā pārbaude tiek veikta. 

Obligātā veselības pārbaude nav HIV tests

Tāpat daļai cilvēku šķiet, ka HIV pārbaude tiek veikta arī pirmreizējās vai atkārtotās obligātās veselības pārbaudes ietvaros. Un tā atkal nav taisnība. Iesaku rūpīgāk ieskatīties šo pārbaužu veidlapās un pārliecināties, kāda informācija un kādi slēdzieni tur ierakstīti. Nereti tiek arī uzskatīts, ka šo pārbaužu ietvaros vismaz atsevišķu profesiju pārstāvji tiek obligāti pārbaudīti “uz visu”, kas atkal nav taisnība. Atcerēsimies, ka HIV testi ir obligāti jeb saistoši tikai nedaudzām iedzīvotāju grupām – proti, grūtniecēm, apcietinājuma vietu iemītniekiem, donoriem un starptautisko militāro misiju dalībniekiem. Ar to atšķirību, ka grūtnieces un ieslodzītie var atteikties testu veikt, un tam nekādas konsekvences nesekos, atšķirībā no donoriem vai militāro profesiju pārstāvjiem, kuru lēmumam būs konkrētas sekas – vienā gadījumā šī cilvēka asinis netiks pieņemtas, bet otrajā – nekāda starptautiska militāra karjera nebūs iespējam. Turklāt HIV testa veikšanu bez cilvēka piekrišanas, viņam to nezinot vai piespiedu kārtā likumdošana traktē kā cilvēktiesību pārkāpumu.

Tieši tāpēc, ka HIV testēšanās vairumā gadījumu ir brīvprātīga, tas uzliek mums vēl lielāku pienākumu un atbildību zināt savu HIV statusu. 

Jo nezināšanas cena ir patiešām augsta – konkrētā indivīda veselība un atsevišķos gadījumos arī dzīvība, kā arī visas sabiedrības veselība un drošība. Tāpēc pieņemam to kā pašsaprotamu ikdienišķu rutīnu – palūdzam savam ģimenes ārstam reizi gadā laboratorijas nosūtījumu, lai pārbaudītu ne tika cukura, holesterīna līmeni asinīs, bet arī HIV analīzes. Tā teikt, pavisam nevainīga un pašsaprotama rutīna – ikgadēja kompleksa veselības pārbaude. Bet, ja nu pavisam neērti to savam ģimenes ārstam lūgt – aizejam uz laboratoriju bez nosūtījuma paši (HIV analīžu cena nepārsniedz 5 EUR) vai arī aizdodamies uz HIV profilakses punktu, kur šo testu iespējams veikt bez maksas, anonīmi un konfidenciāli. Tas tiešām ir ērti un vienkārši!

Un noslēgumā – arī ja tomēr testa rezultāts izrādās pozitīvs, neuztversim to kā briesmīgu spriedumu. Jā, HIV infekciju nevar izārstēt, bet tāpat arī cukura diabēts un bronhiālā astma ir mūžilgas slimības. Ļoti svarīgi, ka valsts apmaksā HIV terapiju visiem HIV pacientiem, tāpēc infekcijas gaitu iespējams veiksmīgi kontrolēt un vadīt – tas ir vēl viens mīts, ka antiretrovirālā terapija līdzinās ķīmijterapijai un ir grūti panesama. Gluži pretēji – jaunajiem medikamentiem blakņu ir salīdzinoši maz vai tās ir vieglas un pārejošas. Galvenais – laikus veikt testu un uzzināt savu HIV statusu!

Publikācija sagatavota Slimību profilakses un kontroles centra īstenotās sabiedrības informēšanas kampaņas “Vai viss ir tik labi, kā izskatās? Veic HIV testu!” ietvaros.