Drīzumā Latvijā būs jāievieš četru dienu darba nedēļa, uzskata personāla atlases speciāliste

“Mūsdienu darba tirgus pieprasa nemitīgi attīstīt prasmes, uzņemt jaunu informāciju, sekot līdzi tendencēm. Protams, tas atstāj diezgan lielu stresu uz mentālo veselību, jo cilvēkiem visu laiku jābūt tonusā. Tas arī nogurdina.

Tāpēc domāju, ka būs četru dienu darba nedēļa. Neviens nekad tā nav strādājis! Pasaulē neviens nekad nav tik intensīvi mentāli strādājis, kā tas ir šobrīd.”

Četru dienu darba nedēļa – jau tuvākajos gados

Viņa pauda uzskatu, ka četru dienu darba nedēļu varētu ieviest jau drīzumā. “Domāju, ka mēs to piedzīvosim drīzumā. Es gribētu teikt, ka tas notiks tuvākajā piecgadē.

Kāpēc tas nebūs ātrāk? Ir jāpielāgo dažādas lietas, likumdošana, resursi. Jāņem vērā, ka ne visu profesiju darbinieki var strādāt četras dienas nedēļā. Tas neatcels ne ugunsdzēsēju, ne ārstu, ne apkalpojošā personāla darbu. Tas vairāk attieksies uz absolūti intelektuālā darba veicējiem.

Kāpēc sēdēt astoņas stundas, ja var strādāt tikai sešas stundas?

Domāju, ka arī darba līgums kā forma mainīsies. Patlaban darba līgumā ir noteikta pilna slodze ar konkrētu stundu skaitu - 160 stundas mēnesī. Tuvākajā laikā darba līguma forma un attiecību forma mainīsies.

Pandēmija ir ieviesusi korekcijas, cilvēki ir sapratuši, ka var strādāt no mājām un organizēt savu darbu. 

Patiesībā darba stundu skaits ļoti atkarīgs no cilvēka. Piemēram, dažs visu var izdarīt sešās stundās, kāpēc viņam sēdēt astoņas stundas?

Tas ir tāpat, kā ir ar maģistra darba rakstīšanu. Viens to var uzrakstīt īsākā laika periodā, tāpēc viņam nav jāraksta maģistra darbs tik pat ilgi, kā citi to dara. Mēs paši kļūsim pašregulētāka sabiedrība. Mēs paši regulēsim savu darbu.”

Jauna paaudze ar jaunu domāšanu

Šalte arī norādīja, ka cilvēku paaudzei, kas nāk pēc mums, ir pilnīgi citi uzskati par atbildību un darbu. “Tas ir pilnīgi normāli no sociālantropoloģiskā viedokļa. Mēs esam paaudze, kas dzima sociālistiskā režīmā, kur darbs bija pāri visam. Darbs bija svēts. Darbs bija labākais, kas ar cilvēku varēja notikt. Darbs cilvēku darīja brīvu. Mēs augām citā ideoloģijā.

Paaudze, kas nāk pēc mums, aug pilnīgi citā ideoloģijā. Viņiem sava dzīve ir daudz svarīgāka. Mums ir jāpriecājas, ja jaunā paaudze nāk pie mums strādāt. Vienalga, vai viņi atnāk uz darbu pulksten 12 vai 9, galvenais, ka darbs ir izdarīts. Tā ir cita atbildības izpratne. Viņi vienkārši ir auguši citā laikā.”

Darbiniekiem būs cita motivācija

Viņa piekrita, ka līdz ar četru dienu darba nedēļas ieviešanu būtiski uzlabojas arī darbinieku motivācija.

Ja viņi nav spiesti sēdēt savā darba vietā no pulksten 9 līdz 18, strādājošie ir motivētāki savu darbu paveikt daudz ātrāk, kvalitatīvāk un efektīvāk, nekā tad, ja viņiem visa diena jāpavada pie biroja galda. “Pilnīgi noteikti tā ir arī motivācija.”

Darbinieks, kurš lasa un attīstās, var būt vērtīgāks

Pirms vairākiem gadu desmitiem darba tirgus bija vairāk vērsts uz iedomātu rezultātu, bet tagad tas ir orientēts uz cilvēkresursu izmantošanu. “Mums ir jāskatās uz cilvēku kā uz resursu.

Ne visiem cilvēkiem vajag sēdēt darbā astoņas stundas. Ir cilvēki, kas darbu izdara četrās stundās. Tas arī ir viņu resurss. Varbūt viņš būs daudz kvalitatīvāks darba veicējs, ja viņš strādās četras stundas dienā, bet trīs stundas mācīsies, lasīs, lai attīstītu sevi.”

Darba devējam tas var būt daudz noderīgāk, nekā tas, ka darbinieks atsēdēs darbā noteiktās astoņas stundas.

Atsēdēšana valsts pārvaldes iestādēs

“Uzņēmējiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem ir jāmaina domāšana, kas ir cilvēkresurss. Mums ir jāskatās uz cilvēku kā uz resursu, kā uz pievienoto vērtību – kādu pievienoto vērtību viņš var sniegt uzņēmumam.”

Diemžēl dažviet valsts pārvaldē darbinieku atsēdēšana līdz darba laika beigām joprojām ir aktuāla. “Ir jāmainās sabiedrībai kopumā. Mēs to nevaram citādāk izdarīt.

Kā šobrīd mēra cilvēkresursus? Skatāmies viņa prasmes, ko viņš ir aprakstījis savā CV un parādījis darba intervijā. Otra kategorija ir atalgojums. Pēc šim divām lietām mēs mēram cilvēkresursus. Bet īstenībā cilvēkresurss būtu jāmēra pēc tā, kādu pievienoto vērtību viņš var radīt uzņēmumam.” Tad mēs varam izvērtēt, cik patiesībā vērtīgs ir darbinieks.

Saņemt algu vai nopelnīt algu?

“Mēs sen vairs neesam sociālistiskā valsts iekārtā. Valsts pārvaldē labprāt ieraudzītu pārmaiņas, lai darbinieks uzņemtos individuālu atbildību par savu darbu. Joprojām ir iestādes, kuras strādā pēc principa: darba stunda maksā tik, tik es samaksāšu, tik es saņemšu.

Latviešiem ir teiciens “saņemt naudu”, bet ir arī “nopelnīt”. Ir ļoti liela atšķirība, vai tu pelni savu algu vai saņem to. Alga ir jānopelna.

Arī valsts pārvaldē strādājošajiem cilvēkiem alga ir jānopelna. Redzu, ka lietas mainās uz labo pusi. Nav vairs tik traki, kā bija pirms 10 gadiem. Valsts pārvaldes darbiniekiem būtu jāsaprot, kāda ir mana pievienotā vērtība.

Man būtu jāsaprot, ko es šodien kā cilvēks savas valsts labā izdarīju. Nevis, cik es saņēmu un cik stundas atsēdēju, bet ko es kā cilvēks iedevu valstij, kāda ir mana pievienotā vērtība. Tad, kad šī doma mainīsies, mums būs citādāks skatījums uz cilvēku kā uz resursu.”

Kā maksā, tā strādā

Runājot par valsts pārvaldē nodarbināto darbinieku atalgojuma palielināšanu, speciāliste atzina, ka tas ir koks ar diviem galiem. Ir darbinieki, kas dzīvo pēc principa “kā maksā, tā strādāju” jeb “strādāju tā, kā maksā”.

Cilvēkiem būtu jāsaprot, ar kādu mērķi viņi iet uz darbu. ”Mēs katrs ejam uz darbu ar kaut kādu mērķi. Viens iet nopelnīt naudu, cits socializēties, vēl trešajam darbs dod piederības sajūtu. Kāds ir tavs mērķis?

Ja tavs mērķis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, tad tev ir jāsaprot, ko tu vari dot uzņēmumam, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Ja tu nāc ar savu iniciatīvu, entuziasmu, skaties uz savu darba vietu nedaudz kā uzņēmējs, nevis tikai kā darba ņēmējs, tad sinerģijai vajadzētu būt kārtībā.”

Darba ņēmējs kā karalis

Grūtāk ir tad, ja nesakrīt vērtības. Tad ir jāmaina darba vieta vai jāveido savs uzņēmums. “Mēs jau vairs neesam modernās verdzības laikmetā. Mums tomēr ir ļoti liela izvēle, kur strādāt. Modernā verdzība bija pirms aptuveni desmit gadiem, kad darbinieki bija spiesti strādāt savās esošajās darba vietā, jo valstī bija ekonomiskā krīze. Tā situācija tika mazliet izmantota pret darba ņēmēju. Tagad darba ņēmējs ir karalis.”

Daudz uzņēmumu domā par darbinieku labbūtību un to, kā piesaistīt labus darba ņēmējus. “Ar darba ņēmējiem auklējas. Darba intervijā pirms desmit gadiem bija kandidāts, bet viņam pretī sēdēja četri vai pieci uzņēmuma pārstāvji. Svara kausi bija pilnīgi atšķirīgi. Darbinieks bija nobijies, viņam bija sevi jāpārdod.

Tagad ir pilnīgi otrādi. Darbinieks var pat neatnākt uz interviju, un viņam par to nekas nebūs! Ir pilnīgi mainījusies situācija. Mēs neesam modernā verdzībā. Tagad darba tirgu diktē darba ņēmējs,” speciāliste dalījās savos novērojumos.

Avots: Jauns.lv