Linda Abu Meri: Skolotājs mudināja uz brīvdomību un veselīgām ambīcijām

Es mācījos Bauskas pamatskolā, kad satiku savu labāko skolotāju. Protams, ir bijusi virkne labu skolotāju, tomēr Dainis Cipulis, mans pamatskolas klases audzinātājs un vēstures un ģeogrāfijas skolotājs, ir tas, kuru es gribu izcelt. 

Viņam iedeva mūsu 6. klasi audzināt tieši tajā gadā, kad es sāku mācīties Bauskas pamatskolā. Tas bija 1992.gads, un viņš bija visu jauno pārmaiņu pārņemts, liels Latvijas un neatkarības kustības patriots, arī ļoti progresīvs un ar vēlmi būt citādam – brīvākam un demokrātiskākam attiecībās ar skolēniem. Viņš mūs virzīja un mudināja būt brīvdomīgākiem, nesēdēt kaut kādos rāmjos, domāt plašāk un tālāk. Tas savukārt noveda pie tā, ka mums veidojās veselīgas ambīcijas, lielāki mērķi. Un tam jau ir ilgtermiņa ietekme uz mūsu dzīvi. Skolotājs ļāva mums būt brīviem visā mūs pusaudžu vecuma trakumā. Es nezinu, kā viņš konkrēti to darīja, bet es atceros to sajūtu. Un tas ir lieliski! 

Mans vēstures entuziasms ir no skolotāja

Manuprāt, skolotājam ir jāspēj izraisīt skolēnu interesi, un savu mācību priekšmetu pasniegt ar degošām acīm. Piemēram, Vjačelavs Kaščejevs – kā viņš stāsta par fiziku! Es domāju, ja man būtu bijis tāds fizikas skolotājs, man noteikti fizika būtu bijis mīļākais mācību priekšmets. 

Taču es esmu liela vēstures entuziaste, un interese par vēsturi pilnīgi noteikti ir tas, ko es esmu paņēmusi līdzi dzīvē no sava vēstures skolotāja. 

Viņš ļoti interesanti stāstīja par vēsturi un notikumiem. Mums nebija vienkārši “jāiekaļ” gadu skaitļi un sausi fakti. 

Nē, viņš mums skaidroja arī ģeopolitiskos notikumus, cik nu tādam pamatskolas skolēnam var izskaidrot, un ar to viņš bija ļoti īpašs. 

Vēsture man šķiet ļoti, ļoti saistoša, jo patiesībā mēs ne vienmēr novērtējam to, kas kādreiz ir bijis, lai varētu vilkt paralēles un izdarīt secinājumus par šā brīža norisēm. Piemēram, vakcīnu un pandēmijas trakums. Kaut kas tāds jau ir bijis. Mans skolotājs pirms laika tik labi bija uzrakstījis, kā cariskajā Krievijā bija sākusies mežonīga holēras epidēmija. Kad toreiz izglītotākie cilvēki – skolotāji un ārsti – saprata, ka pie vainas ir slikts ūdens, un mēģināja dezinficēt akas, parastie iedzīvotāji to nesaprata. Nonāca pat līdz tam, ka nogalināja tos, kuri mēģināja akas ūdeni dezinficēt. Un šodienas paralēles ar pagātni liek paskatīties ar izbrīnu uz šodienu –  mēs savā “apgaismības” 21.gadsimtā esam tādi paši, kaut pagājis vairāk nekā simts gadu. Joprojām, izrādās, esam aprobežoti. 

Pusaudžu trakums un foršais skolotājs

Vēl viena lieta, ko atceros no  skolas, ir sajūta, ka skolotājs var vienkārši būt foršs. 

6.-7. klases periods pusaudžiem ir diezgan traks, un mēs klasē nebijām nekādi eņģelīši. Atceros epizodi, kas toreiz likās ļoti jautra. Bauskas pamatskola ilgus gadus atradās salīdzinoši nelielā, vēsturiskā ēkā ar nelielām klasēm. Mūsu klasē, kā jau ģeogrāfijas un vēstures klasē, stāvēja tādas lielas kastes ar kartēm, ko likt pie tāfeles. 

Kādu reizi pirms vēstures stundas viens no klases puišiem izdomāja, ka viņš paslēpsies tajā kastē. Kaste bija ar vāku un diezgan liela. 

Un kad atnāca mūsu skolotājs, sāka stundu, visiem nāca lieli smiekli. Kaste stāvēja skolotājam aiz muguras, un ik pa laikam pavērās vāks, un tas puisis, kas tur bija paslēpies, kā tāds misters Bīns paskatījās, kas notiek klasē. Un mēs, protams, no smiekliem gandrīz gāzāmies nost no krēsliem. Skolotājs sākumā nekā īpaši nereaģēja – nu smejas, smejas skolēni, viņš pasmejas līdzi. 

Bet apmēram pēc 15-20 minūtēm viņš jau sāka palikt “traks”. Skolotājs centās stāstīt plānoto mācību vielu, bet visi histēriski smējās. Beigās, lai man piedod Dainis, viņš bija sarkans no dusmām. Viņš stundu pabeidza, nometa papīrus un aizgāja. Protams, vēlāk kāds bija izpļāpājies, un beigās viņš uzzināja, par ko tas viss bija, tomēr tas bija ārprāts – tāda delverība! Taču viņš novadīja stundu savaldīgi. Daini, piedod, bet mums tas tiešām toreiz likās smieklīgi! 

Jā, mēs skolotāju reizēm nokaitinājām, un ik pa laikam klasē izskanēja arī skaļi toņi, bet tas vienmēr bija pelnīti. 

Lai kādi mums bija konflikti klasē, skolotājs vienmēr meklēja risinājumus. 

Un par to viņu visa klase novērtēja. Protams, lielākoties mēs novērtējam lietas, kad mums to vairs nav – šajā gadījumā tad, kad esi prom no skolas. Tad tu saproti, cik labs ir bijis skolotājs! Un to vislabāk var redzēt salidojumos – tad var redzēt lielu sirsnību un abpusēju prieku redzēties. 

Mans trakais vidusskolas laiks

Kaut arī es vienmēr biju no tiem skolēniem, kas labi mācās, jo man vienmēr ir paticis būt labai, vidusskolā es savu apzinīgumu kādā brīdī pazaudēju. Vēl pamatskolas pēdējā klasē biju izdomājusi, ka būšu žurnāliste, un 11.klases vidū es sāku piestrādāt vietējā rajona avīzē “Atspulgs”. Un ir taču tik daudz interesantāk nevis iet uz skolas stundām, bet gan uz avīzes redakciju! Kamēr vien viss bija kārtībā ar sekmēm, vecāki, protams, par to neuzzināja. Tomēr tad, kad es sāku vienkārši “bastot”, nebiju klāt stundās un nespēju vairs visam izsekot līdzi, tad, protams, arī atzīmes pasliktinājās, un audzinātāja sauca mammu uz skolu. 

Tagad, ar šodienas prātu, es domāju – ak dievs, ko es darīju! Bet tajā brīdī man viss likās tik aizraujoši – es eju uz avīzi, rakstu rakstus, pelnu pati savu naudu! Pēc tam gan man bija kauns par sevi, lai arī ar mācībām es tiku galā un eksāmenus nokārtoju. Taču tā ir mana dzīves pieredze. Lai arī noteikti ne tā pareizākā uzvedība no manas puses tajā brīdī, tomēr, vai es to tagad ļoti nožēloju?! Laikam nē, jo viss viss gāja savu gaitu.

Skolotāj, paldies!

Tas, par ko es tiešām gribu pateikt paldies savam labākajam skolotājam, ir tas, kā viņš palīdzēja man iedzīvoties jaunā klasē. Es Bauskas pamatskolā sāku mācīties 6. klasē, un tas bija brīdis, kad viņš paņēma audzināšanā šo klasi. Tas bija acumirklis, kad es iejutos klasē kā savējā nevis kā svešinieks no malas. Klase bija ļoti draudzīga un mani pieņēma. 

Skolotājs mums rīkoja ļoti labus klases vakarus, un man šķiet, ka tie bija tie, kas klasi ļoti satuvināja. Magnetofons ar kasetēm, mūzika un dejošana… 

viņš ļāva mums pabūt arī vieniem pašiem, izslēgt gaismu un darīt, ko nu mēs tobrīd vēlējāmies – puiši parasti kaitināja meitenes, un mēs ālējāmies kā tikai pamatskolas vecākajās klasēs to māk.

Paldies par to, ka es klasē uzreiz varēju tik labi iejusties! Par to, ka mācēja mūs visus saturēt kopā, par to viņam ir vislielākais paldies! Un, protams, par manu mīlestību uz vēsturi, paldies!